Nesen vienā mājas ballītē mani pārsteidza sievietes biklums virtuvē. Tas nebija klasiskais meiteni pārņēmušais slinkums, ieraugot vīrieti ar priekšautu. Tā nebija arī gēnos ierakstītā nespēja pagatavot ko vairāk par ceptu olu. Rīsi jau bija novārīti, pusstundu viņa vēroja kā es to daru, uz nori lapu iepakojumu viss latviešu valodā pat uzrakstīts. Bet, kad pienāca viņas kārta, tad nē – tas ir tik garšīgi, ka es to nemācēšu pagatavot!

Protams, japāņiem suši gatavošana ir gandrīz vai māksla, kuras apgūšanai pavāriem vajadzīgi vairāki mēneši un tā pat kā samurajiem – liela pašdisciplīna. Tas gan būtu izskaidrojams ar suši nesaskaitāmiem veidiem, nevis sarežģītību. Kā arī ar to, ka japāņi ir perfekcionisti. Viņiem ļoti svarīga ir ne tikai garša, bet arī izskats. Ēdot dažādos suši, pa vidu tiek ēsts gari – marinēta ingvera sakne. Tās garša atsvaidzina muti nākamā suši gabaliņa garšai un ļauj jēlās zivs nianses izbaudīt pilnībā. Un restorānā suši procija ir kā neliels mākslas darbs. Viss izkārtots harmonijā un katrs gabaliņš ir pilnīgi simetrisks un pildījums perfekti vidū. Japānā būt par suši pavāru ir liels gods, lai arī par suši rašanās vietu tiek uzskatīts ceturtais gadsimts pirms mūsu ēras Ķīnā.

Mājās var lielāku uzsvaru likt uz suši kulināro vērtību un pievērt acis uz vizuālo. Tas nekas, ka vajadzīgas tik daudz svešas un sarežģītas sastāvdaļas un ēsts tiek ar irbulīšiem. Bet ar suši ir kā ar bitēm. Kāds to spēj novērtēt un nekad neatsakās no iespējas to baudīt, bet kādu pārņem šausmas jau tikai ieraugot ēdienu, kas jāuzņem izmantojot irbulīšus. No maniem četriem bērniem viens par suši krīt un ceļas, bet pārējiem tas neizraisa nekādu interesi. Pie tam, mans suši bērns labprāt ēd tikai visvienkāršāko variantu – maki suši ar mazsālītu lasi. Bet šeit ir tik daudz dažādu mājās izveicamu variantu. Maki suši var pildīt ar svaigu gurķi, avokādo vai abiem diviem vienā suši ruletītē. Garneles iet labi kopā ar Filadelfijas vai kādu citu mīksto sieru.

Vienkāršu suši, vai precīzāk vienkāršu maki suši pagatavošana. Ir nepieciešami rīsi. Tiesa, speciāli suši rīsi ir padārgi, vai arī īpaši nesaspringt – un nopirkt makam draudzīgos Valdo rīsus, kas paredzēti risotto un suši gatavošanai. Pēc novārīšanas tos sajauc ar suši su (rīsu etiķis, samaisīts ar sāli un cukuru). Jāsanāk tādiem viegli skābeniem rīsiem. Jūras aļģu (vai nori) lapu ar spīdīgo pusi uz leju uzliek uz bambusa paklājiņu un drusku apslaka ar ūdeni. Vienā pusē izkārto rīsus plānā kārtā un tiem pa virsu liek pildījumu. Sarullē (sāk no puses, kura ir ar rīsiem un pildījumu) un ar asu nazi sagriež gabaliņos. Notiesā, pamērcējot sojas mērcē, samaisītā ar vasabi un pirms nākamā gabaliņa uzkož pa marinēta ingvera sloksnītei. Protams, katrā no šiem posmiem ir neskaitāmas nianses, bet mājas apstākļos nav jākautrējas no brīnumgardā visvienkāršākā varianta, lai iepriecinātu viesus ar paša rokām pagatavotu austrumu eksotiku.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.