Latvijā nav lielu kalnu un ziemā sals spēj sasniegt pat -30ºC. Valdība nodokļus maina ik gadu. Kokos neaug persiki un aprikozes. Bezdarbs pie mums ir ap 15%. Latvieši nesaprotas ar krieviem. Katrs desmitais bērns no tūkstoti nenodzīvo līdz četriem gadiem. Gandrīz puse laulību tiek šķirtas. Latvijas ceļi ir bedraini. Uz ārzemēm strādāt un dzīvot aizbraukuši gandrīz simts tūkstoši iedzīvotāju. Vienas vienīgas problēmas un nekāds tūkstoš sauļu mirdzums.

Lasot Hāleda Hoseinī nupat latviski izdoto grāmatu “Tūkstoš sauļu mirdzums,” es neraudāju par to, ka afgāņiem valsts nosaukums pēdējos gados ir mainījusies daudz biežāk nekā pie mums nodokļi. Arī ne par to, ka virs galvām lido raķetes un mierīgie iedzīvotāji savās mājās domā – šoreiz vai citreiz. Asaras nebira arī par to, ka viņiem savā starpā nesaprotas puštuni, tadžiki, hazareji, uzbeki, turkmēņi, kirgīzi, kazahi, beludži, čaraimeki, nuristāņi, tālibi vai modžahedi. Bēdīgi, bet ne jau lai vīrietis mūsdienās raudātu par diviem miloniem bēgļu vai vairāk kā miljonu mirušo mierīgo iedzīvotāju militāros konfliktos un, ka katrs ceturtais bērns nenodzīvo līdz četriem gadiem.

Droši vien, man kā vīrietim, vajadzētu priecāties ar afgāņu iespēju apņemt vairākas sievas vienlaicīgi un to, ka sievietei tālibu laikā nebija nekādu tiesību. Ne strādāt, ne atrasties vienai uz ielas un vīrieši nosaka ar ko precēsies, kad precēsies un cik naudas par to iegūs. Viss kas notiek vīrieša mājā ir vīrieša darīšana un sievietei atsakoties no seksa varēja tai nedot ēst vai vienkārši kārtīgi iekaustīt.

Hāleds Hoseinī grāmata stāsta par notikumiem viņa dzimtenē, par karu, tālibiem un 11. septembra notikumiem, bet viss, kas šajā grāmatā liek raudāt, ir mīlestība. Un šeit viņam ir talants. Ja “Pūķa ķērājs” bija par draudzību un uzticību, tad šī grāmata trāpa stiprāk. Varbūt tāpēc, ka man pašam ir meitas, kuras Afganistānā jau būtu precību gados. Varbūt tāpēc, ka pie mums cilvēki sūdzas, ka grūti, liela nabadzība, bet lielākai daļai pasaules mēs esam bagātnieki.

“Tūkstoš sauļu mirdzums” paskatās ar divu afgāņu sieviešu acīm. Ar mīlestību un ilgām pēc tēva. Ar jaunību dienu aizraušanos. Ar precībām pret pašas gribu. Ar radinieku un draugu zaudēšanu karā. Ar bagātību un nabadzību. Ar uzupurēšanos. Ar mīlestību pret Afganistānu.

Protams, Afganistāna ir tālu un kam mums viņu problēmas, ja pašiem savas. Hāleda Hoseinī “Tūkstoš sauļu mirdzums” ir daiļdarbs, bet Afganistāna ir īsta. Un labāk ir precēties ar to ko grib precēties.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.