Lai arī no vīrieša tiek prasīts tikai uztaisīt dēlu, nosist čūsku un iestādīt koku, tomēr ar to ir par maz. Viņi skrien maratonus, kāpj kalnos, maina mašīnas un sapņo savus puiciskos sapņus. Protams, arī man ir daži sapņi, par kuriem atceroties, tiek skumji novilkts: „Eh, kā es tā gribētu!” Šajā ziņā grāmatu rakstīšana ļauj, kā amerikāņu filmās, sapņiem kļūt par īstenību. Un tie, kas neraksta grāmatas un nepiepilda savus sapņus – lasa Jana Brokena grāmatu „Nelegālie pasažieri.”

Grāmata ir par braukšanu pāri okeānam ar kravas kuģi. Madeira, Lagosa, Saragosas jūra un Havana. Grenāda, Amazones straume, Magelāna šaurums un visu pamestā Valparaiso. Grāmata stāsta par kāda gleznu restauratora vēlmi kaut ko manīt savā dzīvē un došanos okeānā.

Nekad neesmu bijis pie okeāna un nespēju iedomāties, kā tas būtu – atrasties tā vidu, kad uz visām pusēm sauszeme ir vismaz piecu stundu lidojuma attālumā. Tālāk nekā es jebkad esmu bijis no savām mājām. Bet lasot šo grāmatu iekšā kaut kas kņudēja. Atcerējos, ka reiz pat biju atradis mājas lapu, kur varēja iepazīties ar šāda ceļojuma izcenojumiem. Lai arī nedēļu nodzīvojot pie ezera ar laivu neiebraucu tajā, kaut kāds ceļotāja gēns saskata šādā braucienā ar kravas kuģi kaut ko simpātisku.

Lai arī grāmatā tiek piedzīvota kuģa katastrofa un aprakstītas ostas, tā nav ceļojuma stāsts vai manuālis kravas kuģu pasažieriem. Grāmatu caurvij galvenā varoņa ģimenes traģēdija un attiecības ar sievietēm. Tās lapaspusēs atrodams divu jaunu poļu zēnu centieni nelegāli nokļūt Amerikā un jūrnieka sievas pēdējais ceļojums.  Grāmata ir par dzīvi un kravas kuģis un jūra ir tikai fons.

„Cilvēku attiecībās nekas nav iepriekš paredzams. Tas, ko iepriekš var novērtēt, ir tīrais sīkums. Cilvēki ir viltīgi: viņi lieliski prot noslēpt savas ne sevišķi labās īpašības. Tās atklājas tikai tad, ja ar kādu dzīvo kopā.  Tas jāpieredz pašam. Turklāt attiecības var dažādi pārveidoties. Vimpijs reiz to salīdzināja ar kravas kuģi, kas pārvadā preces: nekad nevar īsti zināt, kur tas piestās.”

Dažus gadus atpakaļ internetā bija iespējams sekot līdzi kādam citam jūras stāstam. Archijs savā blogā rakstīja par savu  braucienu ar tankkuģi.  „Es mācos Latvijas Jūras Akadēmijā un 2008. gada vasaru es pavadīju uz tankkuģa “Kolka”. Šis ir stāsts par visu redzēto, pārdzīvoto, ienīsto un mīlēto. Par darbiem uz kuģa, emocijām, sapņiem un domām. 68. dienas es pavadīju braukājoties pa pasauli, redzot acīm nesaprotamus brīnumus un iepazīstot visu jauno. Bet sanāca tā, ka es iepazinu arī pats sevi.”

Izlasi gan lasa Jana Brokena grāmatu „Nelegālie pasažieri,” gan Archija stāstu. Kā arī mūsdienās vēl iespējama šāda vizināšanās ar kravas kuģi. Brauciens no Hamburgas apkārt Dienvidamerikai un atpakaļ uz Hamburgu maksās ap 5 tūkstošiem un aizņems 70 dienas.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.