Nātru lauks, viens vienīgs nātru lauks. Un lai bilde būtu pilnīgāka. Gandrīz metrs deviņdesmit garš puisietis īsās bikšelēs, visu cauri slapjš, brien šurpu turpu pa nātrēm aizaugušu pļaviņu. Apkārt ducina pērkons, zibeņo un no gaisa līst nedēļas norma. Pēc brīža pievienojas vēl viens un vēl viens tāds pats – iesācējs orientierists. Pļaviņā iebristas takas, bet nātres mūs cieņā netur – bliež ne sliktāk kā lietus.

Un lai jūs nedomātu, ka tā vienā tāda bērnu spēlīte vien ir, tad ziniet – pļaviņai apkārt bija visu apkārtnes zvēru piečurāts grāvis līdz viduklim un liekot mazgāt kedas, sieva prasīja vai es no meža līdzi gadījumā āpsi vai sesku neesmu paņēmis. Nebiju viss paņēmis, toties iepriekš minētajā un visās pārējās pļaviņās, meža ielokos un purvos izskatās ka bijušas visas 30-45 nātru sugas, jo ceļi man atgādina, kādas briesmīgas slimības apsēsta monstra ceļus – visi vienās pumpās un niez tā, ka iepriekšējā naktī acis man trijos naktī bija kā lemuram un miegs nevienā no tām. Jākasās.

Varbūt arī esmu baltrocītis pilsētnieks, kas kā tas minētais zviedrs uz divsimts metrus attālo darbu brauc ar auto, var jau būt ka jūs visi purvos kārtis spēlējat un viskiju dzerat, daudz nebēdājot par smaku, odiem, nātrēm un slapjumu. Bet es arī neesmu nekāds vakarējas, pazīstu tādus džekus, kas riteņus virs galvas turēdami brien pa upi, jo, redziet, pa krastu ejot pārāk daudz dubļi un pedāļos krūmi ķeroties. Pats esmu tā darījis, gan pa upi gājis, gan pa krūmiem. Gan dienā, gan naktī. Vairāk gan nav tas vecums un naktīs labāk jūtu sievieti blakus un nevis večus ar ciklopa aci pierē.

Bet atgriežoties pie nātrēm. Izrādās, ka šīs manu nakts miegu laupītājas, ceļu pataisītājas par kasīšanas objektiem tiek izmantotas gana lietderīgi – medicīnā, ēdienos, papīra un auduma ražošanā. Audumus droši vien mazohistiem ražo. Nesen pat, pa TV rādīja kaut kādus trako mačus, kuru būtība bija nātru ēšana uz ātrumu. Ne jau šādu, tādu, bet jauno lapu ēšana, kuras nobildētas tuvplānā izskata ziņā daudz neatšķiras no kāda plēsīga lopa kaujas ieročiem.

Tā nu viss šis garais ievads bija par manu piedalīšanos vakardienas Magnēta sacensībās netālu no Ziemassvētku kaujas vietām Tīreļa purvā. Nabaga kareivji, es jau gaiša vakarā nenieka neredzēju tālāk par savu degunu, bet viņi – ziemā, sniegā un pret vāciešiem. Un runājot par kaujām. Mīļās dāmas, lūdzu, nenomociet savus vīriešus ar trauku mazgāšanu pēc vakariņām, zāles pļaušanu pēc darbadienas, miskastes iznešanu vai likšanu spēlēties ar bērniem. Irākieši ir uztaisījuši raķetes un, ja sāksies karš, vīriem ir jābūt gataviem. Mundriem, labi pabarotiem un ar kārtīgu atpūtas devu apveltītiem, jo, piemēram, Ziemassvētku kaujas sākās naktī.

Atkal novirzījos, bet ai nu lai, grūti tālāk rakstīt. Baigi niez viena vieta. Vajadzēja lasīt uzmanīgāk, ceļi man niez. Nātres sadzēla.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.