Mans brauciens uz Ameriku pakaļ maratonam kulinārā ziņā iesākās Rīgas lidostā, nevarot nociesties “jaunās pasaules” gaidās un apēdot burgeri. Nevarētu teikt, ka tas bija sliktākais burgeris mana ceļojuma laikā. Starp citu, sliktākais bija Ņujorkas lidostā mājupceļā.

Īstenībā pirmie soļi okeāna otras puses ēdienos man sākās dažas nedēļas pirms brauciena. Vakariņās ar draugiem runājot par Ameriku, es tiku apgaismots, ka tur nav ko par samērīgu cenu ēst. Protams, ja man nav nekas pret McDonalda veidīgām iestādēm, tad tās gan es varēšu apmeklēt rītos, vakaros un katru reizi citu zīmolu. Vienīgais kur var iet ir ķīnieši.

Mans pirmais amerikāņu dzīves pārsteigums bija restorānu iela. Glauns itāļu restorāns, burgeru un tako piegādes lodziņš, skaļs mūzikas bārs ar amerikāņu futbolu neskaitāmos televizoros. Vēl viens itāļu restorāns, ķīniešu ieskrietuve, beķereja, sendviču tirgotava, meksikāņu restorāns, Domino’s Pizza un Starbucks. Tas viss nelielas Losandželosas priekšpilsētas vienā kvartālā. Nākamjā dienā bija jāpiedalās sacensībās un mana vakariņu izvēle krita uz dzīvokļa saimnieces ieteikto veselīgo restorānu. Tur varēja dabūt ēdienu ar daudz ogļhidrātiem vai tieši pretēji – ļoti maz ogļhidrātiem. Lai arī restorānā varēja tikt pie tradicionāla amerikāņu steika, veselības noti tajā spēlēja frī kartupeļu vietā pasniegtie fritētie burkāni. Es ēdu savvaļas kižuču ar fettuccini pastu. Kižuču ir laša paveids un ēdiens bija brīnumgards – ar saulē kaltētie tomātiem, spinātiem, baziliku, fetas sieru un baltvīna mērci. Vienīgi tas dienvidu štats un pat atteicos no papildus pipariem. Tik un tā ļoti ass.

Vēl mani pārsteidza ēdienu piegāde. Rīgā piegādātājus visā pilsēta var saskaitīt uz rokas pirkstiem un viss vairāk vai mazāk aprobežojas ar picām un sušī. Losandželosā īrēju dzīvokli un tajā atradās apkārtnes piegādātāju ēdienkartes. Es varēt mēnesi neiziet no dzīvokļa un ēst katru reizi savādāku ēdienu no cita restorāna. Pie tam dzīvoklī esošajā ledusskapī bija tā pat katrai mēneša dienai sava mērce – sarkana, zaļa, balta, rozā, siera un kečupi, īpašas mērces kartupeļiem, steikam, dažādas salsas. Eiropas pilsētu dzīvokļos var iepazīt garšvielas, šeit viss uzsvars tiek likts uz mērcēm.

Ņujorku bija piemeklējusi tik liela nelaime, ka pat maratonu atcēla, jo cilvēkiem neesot ko ēst, nav tīra ūdens un elektrības. Toties tur kur es dzīvoju, blakus Centrālparkam, piecas metro pieturas no Taimskvēra, uz ielām pārdeva hotdogus, girosu ar rīsiem un salātiem, apgrauzdētus riekstus un siltus kastaņus. Restorānos vajadzēja pasūtīt galdiņus dienu iepriekš un kafija tirgotavās rindā jāstāv. Jā, vienā itāļu restorānā, kurš bija ierīkots bijušā viesnīcas foajē ar atstātiem orģinālajiem griestu rotājumiem, nevarēja dabūt picas, jo cietušie visas pasūtījušas un beigusies mīkla. Vienas picas cena bija vairāk kā desmit dolāri.

Bet ja man jāsaka dažos vārdos, tad Amerikā ir ko ēst (nenormāli garšīgi steiki) un var atrast ko izbaudīt (saldie frī kartupeļi). Pie tam, pasūtot dzērienu burgeru restorānos tu tiec tikai pie glāzes un kola (vai divdesmit citi dažādi dzērieni) jāielej pašam.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.