Turpinot ar mūsu biedru pieredzi skriešanā un ap to saistītās lietās, dodam iespēju ielūkoties kādas meitenes stāstā. Stāstā par pamatīgiem treniņiem, Latvijas izlasi un nepatīkamu traumu. Par to kā ārsti jau pateikuši skrējējam lielāko murgu – nekad vairāk neskriesi, un to kā meitene saņēmusi spēkus un nospraudusi sev mērķi noskriet Rīgas maratonu. Pie tam šī meitene ir VSK Noskrien biedre.

„Tad nu tā, kā jau solīju varu vairāk, vai mazāk uzrakstīt par savām sportistes gaitām, par sevi un to pieredzi, kas man ir līdz šim. Sākšu jau ar to, ka mans vārds ir Sanita, esmu 21 gadu veca valmieriete, Rīgas Stradiņa universitātes studente, kas studē tādu lietu kā trenažieru zāles treneris – veselības sporta speciālists. Vairs jau atlicis pēdējais pusgads. Šobrīd strādāju trenažieru zālē par treneri, kā arī vadu Body Bike.

Kopš 11 gadu vecuma nodarbojos ar orientēšanās sportu. Sešus gadus esmu bijusi Latvijas izlasē. Pabiju tādos čempionātos kā – Eiropas jauniešu č-p., Pasaules skolēnu č-p., Pasaules Junioru č-p., un mazākas nozīmes sacensībās. Taču, lai to visu sasniegtu, bija jāiegulda ilgstošs, regulārs un smags darbs. Treniņi bija 5-6 reizes nedēļā. Treniņu sezona parasti sākās oktobra beigās, sacensību sezona sākās aprīļa sākumā, tad jūlija vidū 2 nedēļas atpūta un atkal sacensību un treniņu sezona līdz septembra beigām. 3 nedēļu pauze, un viss sākās no sākuma.

Kā jau dzīvē visādi notiek, sanāca tā, ka mana sportiskā karjera bija jāpārtrauc – apmēram uz 2,5 gadiem. Taču tāpat pa kādam treniņam tajā laikā tika noskriets.

Tieši pirms gada atsāku savus treniņus, tādā līmenī, lai pretendētu uz iekļūšanu atkal valsts izlasē. Trenējos cītīgi, trenere rakstīja treniņu plānus, kā agrāk – no tiem esmu ļoti daudz ko mācījusies. Viss baigi forši. 1. janvārī mums te tāds pasākums skrējējiem katru gadu tiek organizēts – skrējiens apkārt Valmierai – 19,3 km. Līdz tam brīdim ātruma treniņi nebija bijuši, tikai lēni un gari (ātruma treniņus vienmēr sāk trenēt tikai mēnesi, pusotru pirms sacensībām). Tad nu sevi mazliet pārbaudīju. Skrēju krietni ātrāk kā ierasts treniņā, galā mans laiks 1:43:16. Ļoti labi jutos skrienot. Biju arī apmierināta ar rezultātu, jo patiesībā sirds saaudzēšanas nolūkos lēno treniņu procesā nedrīkst pārpūlēt sirdi ar ātru treniņu.

Pēc tā pasākuma nolēmu, ka jāpiesakās Valmieras maratonam. Rīgas maratons nederēja, jo tas bija sacensību sezonas laikā.

Pienāca pirmās orientēšanās sacensības… Kā jau mežā – sanāca iekrist ar vienu kāju bedrē. Nu ne jau pirmo reizi. Viss kārtībā, skrēju tālāk. Pēc tam treniņos sāku just, ka sāp labai kājai apakšstilba muskulis (ikrs). Katrs treniņš tika skriet ar domām, kā pareizāk likt kāju, lai tā nesāpētu. Pieļāvu domu, ka kāda saite sastiepta, vai muskulis mazliet ieplēsts.

Kārta nākošiem mačiem – arī tajos tikai domas par kāju. Izskrienot distanci, sāka sāpēt mugura. Vakarā tiku pie vieglas muguras un kājas masāžas. Palika labāk. Nākošajā sacensību dienā jau domas bija tikai par muguras sāpēm. (Krustu daļa un ikra muskulis ir saistīti – viens otru spēj ietekmēt). Protams, rezultāts – nekāds. Vakarā viegls atjaunošanās skrējiens (40 min.). Nākošā dienā vairs nespēju pacelts savu 10kg smago meitiņu. Sapratu, jāatguļas, varbūt paliks vieglāk. Viss…. Ar to arī beidzās mana treniņu sezona, jo paliku 2 dienas uz gultas, ar TĀDĀM sāpēm, ka nespēju ne uz WC aiziet, ne guļot gultā uz sāniem pagriezties. Pēc 2 dienām kaut kā tiku līdz rentgenam – uzrādījās, ka kaut kāda problēma ir. Vajadzīga kompjūtertomogrāfija. Tad nu atklājās – krustu daļas 5 skriemelis mazliet škībs, jostas daļas 1 skr. mazliet šķībs un tam pa vidu disks ārā 5 mm.

Tikos ar vairākiem speciālistiem – katrs teica kaut ko citu. Viens teica, ka vairs nekad nevarēšu skriet, cits teica, ka jātaisa operācija, taču pēc 5 gadiem atkal būs jātaisa jauna. Cits ieteica iet pie manuālā terapeita. Kāds vēl teica, ka savam priekam skriet varēšu, bet nevienā sporta veidā uz Olimpiskajām spēlēm netikšu. Izgāju un vēl joprojām pildu fizioterapijas vingrinājumus. Drīzumā plānots iet pie manuālā terapeita. Ceru, ka šis ārsts man saliks visu vietās. Protams, pēc dažu ārstu slēdzieniem tika izlietas arī asaras.

Pagāja 4 mēneši, nesportojot, līdz sapratu, ka sports ir liela daļa manas dzīves. Mierā nosēdēt vairs nevarēju. Esmu jau 4 reizes pa 30 minūtēm lēnām paskrējusi. Tagad nospraudu sev mērķi – Rīgas maratons. Šoreiz laiks tā kā nebūtu noteicošais, bet gan to izdarīt. Jo, kamēr mugura nebija sabeigta, viens no maniem mazajiem mērķiem bija – varbūt ar laiku kļūt par maratonskrējēju.

Nu lūk, tad lēnām man ir tapis katra mēneša plāns, un oktobrim jau tas ir sastādīts pa dienām. Tā kā ļoti svarīgi ir nostabilizēt pulsu, lai sirds mazāk tiktu noslogota, tad visu oktobri man ir paredzētas pastaigas ar pulsu 120 – 130, iesākumā 5km līdz pat 15km.

Vēl kādus četrus gadus atpakaļ, ar treniņpartneri skrējām garo treniņu – Valmiera – Jāņmuiža ( kas zin to ceļu, sapratīs, ka nav no vieglajiem). Tika veikti 27km 2:20:35.

Šobrīd esmu traki apslimusi, nesanāk nekāds treniņš. Līdz ar to rodas vēl viena manas dzīves gudrība – vitamīni jālieto ne tikai sportojot, bet arī ikdienā, lai stiprinātu imunitāti.

Ko es gribēju ar šo daļu stāsta pateikt – ka skriešanā svarīgi ir ne tikai skriet, pakačāties zālītē (kas ir pat vēlams), bet veikt arī fizioterapijas vingrinājumus, kas stiprina mazos muskulīšus, kas satur mūsu mugurkaulu, vēdera presi utt. Jo pat nošķaudoties var izbīdīties disks ārā.

Veiksmi visiem treniņos.”

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.