„Katru rītu Āfrikā gazele mostas. Tā zina, ka jāskrien ātrāk nekā ātrākai lauvai, vai arī tiks nogalināta. Katru rītu Āfrikā lauva mostas. Tā zina, ka jāskrien ātrāk nekā lēnākai gazelei, vai arī nomirs badā. Un ir vienalga, vai tu esi lauva vai gazele, bet kā saule uzaust, tā labāk ir skriet.”

Ir pagājusi nedēļa no lielā plāna realizācijas. Kopā noskrieti aptuveni 21 kilometri trīs treniņu reizēs. Iespējams, ka esmu noskrējis vairāk, vai mazāk, bet to es varēšu noskaidrot tikai tad, kad atnāks pasūtītais treniņu palīgs un noskriešu attiecīgos maršrutus ar to. Izmērīs man kilometrus, ar GPS palīdzību, jo diez vai ar lineāli piemetot kartē var noteikt precīzi cik noskriets.

Es esmu bezgala lepns uz sevi, bet saprotu, ka nedēļā būtu jāskrien vismaz 40 kilometri, lai veiksmīgi sagatavotos maratonam, vismaz tā apgalvo lielākā daļa resursu, kurus esmu caurskatījis. Kā arī dažās nedēļas sanāk visi sešdesmit septiņdesmit. Bet man tas viss vēl priekšā un, cerams, ka jums arī.

Svētdien Biķernieku trase bija ciet un tāpēc ar treniņu partneri Imantu devāmies Alfas mežā un skrējām uz labu laimi pēc iespējas maksimālāko apli. Līņāja lietus, bet apņēmības pilniem maratonistiem iesācējiem viens pīpis. Pirmais aplis noskrējās, manuprāt, viegli, bet laikam Imantam bija pa ātru, jo viņam pamatsagatavotība noteikti ir daudz sliktāka nekā man. Es tak visu ziemu vismaz reizi nedēļā biju skrējis basketbola laukumā. Un sestdien SEB bankas sastāvā izcīnīju pirmo vietu Banku kausā basketbolā. Laukumā gan tiku tikai dažas minūtes un tajās pašās uztaisīju trīs sodus.

Imants sākumā otro apli nemaz negribēja skriet, bet nedaudz atpūtušies tomēr to darījām. Otrais aplis bija daudz nejaukāks, jo suņumīļi bija devušies mežā un vairākās vietās nācās meklēt apvadceļus, lai nesanāktu skrieties ar rejošiem nepazīstamiem suņiem.

Skrējiena beigās veicām nelielu gabalu pa asfaltētu segumu un uzreiz varēja just, kā asfalts liek ciest kājām un cik ļoti noderētu absorbējošāki apavi, jo jātrenējas tieši pa asfaltu. Skriešana uzreiz smagāka un atsitiens jūtīgāks, lai arī pirmos treniņus skrēju tikai pa Biķernieku trasi.

Mājās izmērot man sanāca, ka esam noskrējuši aptuveni 9,6km un kopumā to darījām 55 minūtes.

Rezumējot nedēļas veikumu varu aprēķināt, ka esmu vidēji skrējis ar 9,7 km/h un attiecīgi vienu kilometru skrējis 6:09 minūtēs. Veicot tālākus un abstraktākus aprēķinus, ņemot pa pamatu šos skaitļus un pieņemot, ka es katrus nākamos desmit kilometrus skriešu par vienu minūti ilgāk, tad šodien es maratonu noskrietu pa 5:26,20. Skaitļi priecē un ja tantei būtu riteņi, tad pagājuša gada bilancē es būtu noskrējis divus 83. gadā dzimušus jauniešus un vienu 34. gadā dzimušu. Tātad man vēl ir kur trenēties.

Nedēļas lielākā bēda ir sāpošie ceļi, bet izskatās, ka esmu atradis risinājumu, un šīs sāpes būs pārejošas. Viens no variantiem kāpēc tas notiek ir dēļ pārāk lieliem gabaliem uzreiz, jo pēdējo reizi regulāri skrēju pirms gadiem pieciem sešiem un tas vairāk neskaitās. Zinātāji iesaka, ka sākumā jāveic mazākas distances (līdz 3km) un jāiesildās garākiem gabaliem. Otrs variants ir, ka pirms un pēc treniņa nenotiek ceļu iesildīšana un atsildīšana. Pēc treniņiem izvicinu kājas, pastaipu kāju muskuļus, bet droši vien grēkoju pirms, jo gribas uzreiz doties skrējienā un nevis pirms tam pavingrot. Tas būtu tas, kas jāmaina un jācenšas pirms skrējiena pastaipīties un veikt speciālos ceļiem domātus vingrinājumus – pietupieni, izklupieni un pietupieni ar izvērstiem pirkstgaliem. Trešais variants ir skrimšļu nodilums, ko risina vai profilaksē ar tabletēm. Ceturtais variants ir labi apavi. Par tiem vienā balsī dzied gan latviešu forumi skrējējiem gan ārzemju resursi. Tos iegādāšos Barselonā. Jā un piektais variants – varbūt es esmu sieviete, jo tām esot specifisks tikai viņam esošs sastiepums, kas izpaužas ar sāpēm ceļos. Šos padomus es ieguvu lasot Rīgas maratona forumu un tāpēc paldies Lāsmai un Aigaram.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.