Runājot par reliģiju, tad man zināmākais ticīgais cilvēks ir man vecmāmmiņa. Viņa katru dienu lasa Bībeli, svētdienās iet uz baznīcu un visu atstāj Dieva rokās. Nav jau tā ka neko pati nedarītu – dara. Auklē manu bērnu, taisa neveģetārus ēdienus, skatās seriālus, stāda un laista puķes, bet ja tajās dienās, kad būtu laiks uzrakt kādu puķa dobi līst lietus, tad tā Dievs ir gribējis. Es pats esmu no tā visa ļoti tālu, bet ar interesi izlasīju Naidžela M. Kothorna grāmatu „Pāvestu seksuālā dzīve”, ko izdevusi ir apgāds „Atēna.”

Neiedziļināšos lielos paskaidrojumos kas ir pāvests un kā tur viss ir uzbūvēts, bet teikšu ka tie pāvesti par ko iet runa ir patreizējās katoļu baznīcas paši galvenie, kas nu jau gandrīz divus gadsimtus ir noteikuši kas un kā jānotiek citu katoļu dzīvē. Ar ko drīkst gulēt, cik tālas māsīcas precēšana skaitās incests un kurā laikā ir jāievēro gavēnis. Kā arī diktējuši kādam būtu jābūt dzīvesveidam zemāka ranga garīdzniekam. Bet paši – paši neko. Viņiem priekšnieks ir tikai Dievs un tā priekšā tad arī jāatskaitās.

Izlasot šo grāmatu es tagad varu smīnēt par tiem kas saka ka tagad ir sūdīga dzīve, ka senāk zāle bija zaļāka, politiķi godīgāki un bērni cienīja savus vecākus. Agrāk dažs labs bērns ar pāvesta zizli gan savu māti, gan sievu, gan meitu, un visticamāk arī kleitu, jo patika arī ar vīriešiem meņģēties. Daži tur esot bijuši pavisam traki ne tikai uz seksu, bet arī dažādām iekarošanām, ietekmju sfēru pārdalīšanu, pretinieku nogalināšanu un nelabvēļu sievu izģērbšanu un ar pletni dzenāšanu pa pilsētu.

Grāmatā ir aprakstītas tik daudz dažādas seksa, mocību, aristokrātisku izklaižu, ka varētu šķērmi mesties, bet sarakstīts ar gana humora devu un ar mūsdienu katoļiem un reliģijas lietām tur ir maz sakars. Lai arī tais laikos pāvests pildīja tādas pašas funkcijas kā tagad, bet tas drīzāk bija visādu varas kāru briesmoņu tīkams amats, jo diez vai citādi varētu izskaidrot ka par pāvestu netīšam ir kļuvusi sieviete, ateists pirāts, sešgadīgs puisītis, imperatores mīļākie un pat viens tumšas ādas krāsas pāvests esot bijis. Un celibāta neievērošana viņiem esot bijis pats niecīgi niecīgākais grēks.

„Baznīca bija samaitāta no pamatiem līdz augšai. Svētais Bonaventura, Innocenta V (1276) tuvs draugs, salīdzināja Romu ar Apokalipses netikli, kas ir piedzērusies no savas maucības vīna. Romā, norādījis Bonaventura, bija tikai izklaidība un simfonija, bet Baznīcas augstākajās aprindās. Viss esot gaužām vienkārši, viņš skaidroja. Roma samaitā prelātus. Prelāti samaitā garīdzniecību. Bet garīdzniecība samaitā tautu.”

Tiem kas grib paplašināt savu seksa veidu un dažādo iespēju izpratni, mocību un inkvizīcijas variantus un iegūt nelielu ieskatu cilvēkos, kas veidojuši Eiropas vēsturi, tad droši variet palasīt, bet šī grāmata drīzāk ir kā izklaide un nevis nopietns materiāls, lai arī autors esot ļoti daudz grāmatu sarakstījis un darbojies kā redaktors žurnālos ar vārdu.

Otru reizi šo grāmatu nelasīšu pat tad, kad man būs astoņdesmit trīs gadi.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.