Mums darba vietā ir trīs lifti. Tiem kurus neuztrauc liekais svars, vienaldzīgas patērētās kalorijas kāpjot pa trepēm un kuri grib izklaidēties darba vietā ar krievu ruletei cienīgu adrenalīna daudzumu brauc ar tiem. Man nav pieejams pilns pētījums, bet izmantojot vienkāršu statistiku es varu droši apgalvot, ka viens no tiem saplīst katru dienu. Ne jau gluži krīt lielā ātrumā no desmitā stāva, bet apstājās kaut kur starp stāviem un pilns ar kolēģiem.

Lielākā daļa liftus izmanto lai nokļūtu pusdienās. Tāpēc tos kas iesprūst var iedalīt divās daļās – izsalkušajos un paēdušajos. Bet ir vēl trešie. Tie kuriem ir simts un viens veids kā izkļūt no šīs kutelīgās situācijas, jo lifts ir vienos stiklos un redzams no pagalma, kā arī offisa visi logi ir vienos stiklos, un ja mani tas interesētu es no savas darba vietas varētu pierakstīt tos kas darbā ierodas vēlāk nekā vajadzētu.  Respektīvi, visi uzzina kurš ir iesprūdis, ar ko kopā un cik ilgi viņi tur tā visu acu priekšā ir pārvarējuši šo stresa situāciju. Lieliska iespēja iepazīt kolēģus no lifta puses.

Pats nekad neesmu iesprūdis, jo esmu pieskaitāms pie tiem trešajiem, kā arī dažreiz izmantoju kāpnes, kad ēdnīcā neesmu spējis atteikties no frī kartupeļiem. Viens no liftiem atgūst savas dzīvības spējas ja tajā palēkā. Jo smagāks lēkātājs, jo dzīvīgāks lifts. Bet tas nav viennozīmīgs risinājums. Dzirdēju stāstu, kur tas apstājās starp stāviem un puišiem vajadzēja vērt vaļā durvis un kā Brūsiem Vilisiem līst pa mazu spraugu laukā. Vakar uzzināju, ka uzsitot spēcīgi pa durvīm lifts rebootojas un atkal ir spējīgs pildīt sev uzticētās funkcijas, it kā nekas nebūtu noticis.

Par liftiem nav šis stāsts. Bet par to ka vakar liftā satiku kādu kolēģi. Viņai ir ļoti labs amats bankā, droši vien lielāka alga nekā man, dažreiz pusdieno ar prezidentu (bankas), smalka mašīna, dzīvoklis centrā un ēģiptiešu vīrs programmētājs iesācējs. Iepazinu šo meiteni, jo viņa meklēja savam vīram kur piestrādāt un es devu viņam uztaisīt vienu web lapu. Kopš tās reizes sveicināmies, lai arī man galīgi nepatika kā puisis strādā un neko vairāk viņam neuzticēju.

Vakar viņa man prasīja kā man ejot. Nesaprotu tos cilvēkus kas tā prasa. Ko tādos brīžos tu saki svešam cilvēkam? Man viņiem vienmēr iet labi, daudz darba un tā. Bet tas nebija galvenais. Viņa gribēja pastāstīt. Vienalga kuram.

Viņa teica ka šī ir pēdējā nedēļa šeit. Viņa brauc prom no Latvijas. Nevis ekskursijā uz Karību jūras salām, vai slēpot uz Tatriem. Pat ne pie vīra vecākiem uz Ēģipti. Nu nevis uz pāris nedēļām izvēdināt galvu, dabūt sauli vai pabūt ilgāk kopā ar mīļajiem Viņa brauc prom no Latvijas pavisam un galīgi. Pārdod smalko mašīnu, uzliek uz galda prezidentam „buča, čau,” uzdāvina dzīvokli māsai. Es nezinu uz kurieni viņa pārvācās, droši vien jau uz Ēģipti, es nezinu ko viņa tur darīs, mazgās traukus, dzemdēs desmit mazus arābu puisīšus un meitenītes, vai meklēs tur kādu banku ar kuras prezidentu pusdienot. Bet tas ir vienalga. Viņai mirdzēja acis. Reti kuram tajos liftos kuri nav iesprūduši mirdz acis.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.