„Pagātnes nav. Nav nekā, ko vajadzētu piedot. Mēs sākam dzīvot šodien. Skaties, – viņa teica, pakāpdamies sānus un saņemdama viņu aiz rokas. – Tā ir jūra. Jūra neko nezina par pagātni. Tā ir te. Un nekad mums neprasīs paskaidrojumus. Zvaigznes un mēness ir tepat un joprojām lej pār mums savu gaismu. Zvaigznēm nav nekādas daļas par to, kas būtu varējis būt citādi. Tās ir kopā ar mums un ir laimīgas. Redzi, kā tās spīd? Redzi, kā mirgo? Vai tad tās tā spīdētu, ja raizētos par pagātni? Vai tad nesaceltos vētra, ja Dievs gribētu mūs sodīt? Mēs te esam divi vien, tu un es, bez pagātnes, bez atmiņām, bez vainas, un nav nekā, kas varētu nostāties starp mums… mīļais…”

Es pirms gada biju Barselonā. Nicas akmeņainā pludmale, tīģergarneles pusdienās, un divreiz dienā apreibšana no alus man vairāk ir iespiedusies atmiņā no pagājušā gada ceļojumiem. Bet zīmīgi, ka no Barselonas es visvairāk atceros vienu laukumu ar vecu baznīcu, kurā uzstājās klauni. Tur es gribēju uzturēties ilgi, lai arī tie klauni lika visiem smieties par tādiem pašiem skatītājiem kā es. Un tagad es gribu atkal uz Barselonu. Nevis dēļ klauniem vai tur esošo jauko laiku, bet dēļ Ildefonso Falkoness „Jūras katedrāle.”

Grāmata ir par Barselonu. Par paražām 14. gadsimtā, par likumiem, karaļiem, bruņiniekiem un parastajiem dzimtcilvēkiem. Inkvizīciju un karagājieniem. Bet galvenais grāmatā ir mīlestība. Kāda bagāta dzimtzemnieka mīla uz savu zemi un dēlu, divu svešu jaunekļu draudzība, kas viņus padara par brāļiem, par slepenu kaislīgu pirmo mīlestību un mīlestību neskatoties uz neko. Par mīlestību uz savu pilsētu, brālību un baznīcu.

Grāmata nav tikai veiksmīgs autora vēstures izdomājums, jo lielākā daļa faktu balstās uz reāliem vēstures notikumiem, un pieminētie cilvēki ir ierakstījuši lapas Katalānijas vēsturē. Romāns ir par kāda zēna Arnauva likteni, par viņa piedzimšanu tomēr no īstā tēva, lai arī tā kungs izmantoja pirmās nakts tiesības, par mātes pasaukšanu zīdīt kunga bērnus un viņa pamešanu mēslainē. Par tēva spītu un apņēmību to visu paglābt aizbēgot uz Barselonu, kur nodzīvojot vienu gadu un vienu dienu kļūst par brīvu cilvēku.

Un stāsts ir par Jūras Svētās Marijas baznīcas celšanu, par bastašu brālību, kas uz saviem pleciem bez atlīdzības nesa akmeņus baznīcas celšanai (parasti viņi nodarbojās ar kuģu izkraušanu), par jaunā bastaša Arnauva trīs jūdu paglābšanu baznīcas pagrabā, kad satrakotie pilsētnieki atkal tos nepamatoti apsūdzēja mazu bērnu krustā sišanā vai dievmaizīšu apgānīšanā, ar kuru tā laika kristīgie skaidroja jūdu vēlmi vairot un atkal atdzīvināt Kristus ciešanas. Par jūdu bērnu tēva pateicību nodrošinot tam naudas mijēja arodu un vergu, kurš kļūs par jaunā bagātnieka labāko draugu. Par Barselonas brīnumaino izglābšanu jūras kaujā un karaļa aizbilstamās izprecināšanu Arnauvam  Par nelabvēļu meliem un inkvizīcijas uzsūtīšanu.

Vai Jūs zinājāt, ka sievieti, kura bija pieķerta krāpjot savu vīru, pēc karaļa pavēles tika iemūrēta mājā bez durvīm, bet ar vienu logu pa kuru padot ēdienu līdz tās nāvei un tas viss jānodrošina viņas vīram. Ka ja izvarotājs prec savu upuri, tad viņu nesoda. Otrs variants esot bijis, ja viņš dod viņai pūru un atrod citu precinieku. Pie tam sievietei pār to nebija nekādas teikšana, visu noteica tēvs un varmāka. Ka dzimtzemnieki savās mājās nevarēja gatavot vīnu, maizi, un jūdiem vajadzēja atdot savas gultas un skapjus, ja karalis bija pilsētā un viņam to vajadzēja. Un pieminētās pirmās nakts tiesības. Mēs te vēl sūdzamies.

Grāmata ir ļoti bieza. Piecsimts piecdesmit lapaspuses. Bet sarakstīta vienkārši un daži kritiķi pat to izceļ, ka vienkāršā valodā, vienkāršas lietas, bet no sirds. Ne velti Spānijā šī grāmata kļuva par bestselleru un grāmata tika iebalsota kā gada labākā grāmata, saņēmusi neskaitāmas balvas un izdota vairāk kā 32 valstīs.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.