Kāds man labs draugs ir uzsēdies uz pilnīgi stulbu joku. Viņš visiem prasa vai tie gribot alu un ja atbilde ir pozitīva, tad platu smaidu pavēsta, lai tad paņemot lāpstu un izrokot. Šis nebūs stāsts par draugiem, jokiem vai kā izjokot draugus, bet gan par kādu ēdienu, kurā izmanto pastu bucatini, kuri latviski nozīmētu – ala. Un vienkāršojot situāciju, tie ir tie paši spageti, tikai ar caurdurtu vidu.

Ēdiens ir jau reiz šajā blogā pieminēts. Jā, kā vēsta virsraksts, tas ir pasta alla carbonara, jeb tā pat vienkāršojot – makaroni ar šķiņķi. Protams, dzīve nav vienkārša un kā jau sapratāt, makaroni nav nekādi prastie un arī vajadzīgo šķiņķi nevar tā vienkārši Supernetto nopirkt. Nemaz nerunājot par parmezāna smalko brāli – pecorino romano. Bet Itālijā šo gatavoja ogļrači, tā vienkāršuma dēļ, un Otrā Pasaules kara jenķi aizvedot uz Ameriku šo ēdienu vēl šobaltdien restorānos sauc par ogļraču spageti. Lai arī Latvijā autentisku to visu pagatavot nav nemaz tik krīzei piemēroti, bet es zinu ka vajag. Garšos.

Šķiņķis ir no Itālijas. Guanciale. Bekons, kas pagatavots no cūkas pakrūtes vai dibenpuses gabala, jo tā nosaukums ir atvasināts tieši no tā itāļu vārda, kas apzīmē šo ķermeņa daļu. Es to neatradu, tāpēc savu  pasta alla carbonara gatavoju no pancetta, ka ir līdzīgāks mūsu cauraugušam speķim, bet dažās receptēs tieši šis itāļu gaļas izstrādājums tika minēts kā iespējamais aizstājējs. Pecorino romano ir ciets nogatavināts siers no aitas piena. Es to dabūju, bet var aizstāt ar parmezānam līdzīgu sieru. Bucatini vietā ņemam spageti un viss. Olas, sāls, olīveļļa un nupat malti melnie pipari atradīsies jebkurā virtuvē.

Savā ziņā pasta alla carbonara pagatavošana sākas ar matemātiku. Šķiņķim uz lēnas uguns ir jācepās desmit minūtes, gatavas pastas ūdeni vajag olas un siera maisījumam, un pie tam to pašu pastu vajag paturēt siltu, lai ola tajā izceptos.

Tad no vēlreiz no sākuma. Šķiņķi ir jāsagriež nelielos gabaliņos un uz lēnas uguns jāapcep brūns. Pasta jāpagatavo al dente, atkarībā no tā kādu tad pastas paveidu esat izvēlējušies. Vienmēr ir uzjautrinājis tas al dente, jeb kamēr gatavs, bet izrādās ka eksistē vesela lapa ar pamācībām kā ko tādu panākt. No pastas ūdens ir jāsaglabā puse krūzes, ko pievieno olas dzeltenuma un smalki sarīvēta siera maisījumam. Tur klāt vēl pievieno maltus piparus. Matemātika sākas šeit. Kad šķiņķis ir brūns un gatavs, tam nekavējoties pievieno al dente pastu, nogriež karstumu un samaisa ar olas, siera un pastas ūdens maisījumu.

Sastāvdaļu daudzumam nav nekādas nozīmes. Jo vairāk šķiņķa, jo treknāks. To pašu efektu panāks arī olu dzeltenumu un siera lielāks daudzums. Es sev un trim bērniem apmierinājos ar vienu pancetta iepakojumu (70g), trīs olu dzeltenumiem un ap simts gramiem aitas siera.

Nekad mūžā nebiju ēdis pasta alla carbonara, tagad vien atliek noskaidrot vai ārpus mājas to māk pagatavot tik pat garšīgu kā es. Vot tāds man sanāca, pieticīgais ogļraču ēdiens.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.