Jauns mēness
Lai arī cik tas lēti nebūtu, sākot rakstīt par grāmatu „Jauns mēness,” es parunāšu par ko citu. Kad pusaudžu gados no pasaku lasīšanas pārgāju uz nopietnākām grāmatām, tad viena no pirmām bija Johannesa Mario Zimmela romāns „Tad – klauni un asaras.” Tas mani ievilka Zimmeļa pasaulē līdz ausīm. Izlasīju jau padomju laikos izdoto „Cilvēks nav vientuļa sala” un visas pārējās ko vien varēja dabūt. Pat bibliotēkā iestājos.
Katru nākamo Zimmeļa grāmatu gaidīju kā lielus svētkus. To vien darīju, kā tikai lasīju, lasīju un lasīju. Kā Ļeņins. Un tās nav nekādas vienā naktī izlasāmas grāmatas. Katra ir biezāka nekā Bībele un bez bildēm. Bet tad vienu brīdi sapratu ka katra grāmata ir par vienu un to pašu, ka sāk jau likties ka tās ir nokopētas. Pamainīta vide, personāžu vārdi un profesijas, kas kuru mīl un kurš nomirst. Dažas grāmatas kaut ko aizkustināja, jo bija iesaistīti bērni, vai galvenais varonis bija smalku ēdienu gatavotājs, un Zimmels starp spraigiem notikumiem bija arī receptes ievietojis, bet tā – viens un tas pats.
Tagad atgriežos pie „Jauns mēness.” Cik man ļoti patika pirmā grāmata, tik pat ļoti esmu drošs ka šo grāmatu nekad mūžā nelasīšu otro reizi un nevienam neieteikšu lasīt. Filmu gan noskatīšos, jo gribētu redzēt kā ko tādu var uzfilmēt. Gribētu redzēt kā filmā „Krēsla” iemontēs vilkačus un pārsauks to par „Jauns mēness.”
Protams, es saprotu visus tos miljonus fanu, un apskaužu rakstnieces fantastiskos panākumus, un iespējams esmu pārāk prasīgs pret tāda veida literatūru, bet nu reti kuru grāmatu es izlasu aiz pienākuma. Jā, skaisti aprakstītas zudušas mīlestības ilgas un ciešanas, kā meitene atradusi pēdējo salmiņu riskē ar veselību un dzīvību, lai tikai dzirdētu mīļotā balsi. Drusku par draudzību un tās nozīmi un liela deva materiāla, lai būtu par ko rakstīt nākamajā grāmatā. Viens vienīgs bizness.
Bet vispār, neņemiet mani vērā, jo man plauktā kā nākamā lasāmā grāmata stāvēja sen meklētā Čarlza Bukovska „Sievietes.” Tur sievietes tiek parādītās tādas kādas viņas ir un drāšanās tiek saukta par drāšanos.
Pēc “Krēslas” izlasīšanas ar nepacietību gaidīju “Jauns mēness”!! Diemžēl trešo grātamu tā negaidu :( Un redzot kā Portnovs lasa “Sievietes”… noteikti izlasīšu ;)
Tad jau pareizi darīju, ka visu šo seriālu nesāku lasīt. A to mani visu laiku nomocīja jautājums popkultūra vai tomēr ne :)
Popkultūra.
Jes :) Bukovskis ir labs :) Saturies!!!
Piekrītu frāze “liela deva materiāla, lai būtu par ko rakstīt nākamajā grāmatā”. Trešā atkal ir lasāma, ceturtā ir harijs poters.
man ar remarku bija līdzīgi kā tev ar zimmelu. pirmās izlasīju aizrautīgi (kādas četras pat), bet tad pamanīju sižeta un visu citu līdzību. Bet tās pirmās bija ļoti ļoti labas un drošvien kādreiz dzīvē pārlasīšu vēl.
tā “krēsla” ir sērga. nelasīšu nemaz :)
zini, man tieši tāpat likās. ka meijere uzrakstīja pirmo un miers. bet tad atnāca lielie onkuļi, teica, lai raksta vēl, būs piķis!:) un tā nu viņa no sevis to otro izspieda. bet trešā atkal esot baigi krutā:) tāpēc es tomēr ļaušos šai sērgai. un “krēslas” saundtreks arī baigi smuks!
Man šķiet labākais ironiskais apraksts par visu šo sēriju http://psa.blastmagazine.com/2008/08/16/twilight-sucks-and-not-in-a-good-way/
Jauka, vienkārša ādiņa draugos ar jaunās filmas temetiku, ja kādam interesē, ieskaties – http://www.draugiem.lv/skin/t/4732992/1/
:) Un sveiciens visiem faniem! :))