Man likās, ka es dzīvē esmu daudz ko pieredzējis. Nu no sērijas – patīkamie notikumi. Fiziski patīkamie. Kad noskrien trīspadsmit kilometrus un vējš uz slapjās muguras izraisa tirpas. Vai masiere notrinkšķina zvaniņu un tev ausīs iečukst – „es beidzu, laiks celties.” Mīļotā meitene tev pieskaras, uzvarētā basketbola spēlē, pēc pēdējā sekundē iemesta trīnīša, komandas biedri tev uzšauj pa pakaļu, vai bērni apķeras ap kaklu, uzzinot ka šodien ir konfekšu diena. Ne sūda.

Es sestdien biju kāzās. Darbs man neļāva dzirdēt „līdz nāve mūs šķirs” un paspēju tikai uz puķu dāvināšanu. Pēc tam baznīcas dārzā, dzerot šampanieti, visi runāja nevis par skaisto līgavu, vai līgavaiņa tēvu, kas bija satraucies vai kādu onkuli, kurš skaļi žāvājās mācītājam runājot. Bet par meiteni. Es nedzirdēju, bet viesi interesējās vai tiešām neskanēja kasete un kā var Vitnijas Hjūstones dziesmu nodziedāt labāk nekā Vitnija Hjūstone.

Kāzās jau viss ir baigi jūtīgi. Omes jau iedomājoties vien par to raud un rūdītiem večiem acīs kaut kas iekļūst. Atceros, kad precējās tēva brālis un klausījos pirmo reizi mācītāja uzrunu baznīcā šajā sakarā, man likās ka neko skaistāku neesmu dzirdējis. Vai kā tajā filmā, kur labākais draugs kāzu ceremonijas laikā baznīcā sarīko „ you need is love” pārsteigumu. Tādos brīžos to izdarīt ir viegli, bet tā meitene un viņas koris to izdarīja vēlreiz.

Mūzika vispār ir baigā lieta. Ar mūziku var pateikt cik ļoti tu mīli, vai cik ļoti ienīsti. Ar mūziku var aizmidzināt bērnu, pavadīt aizgājēju, apsveikt dzimšanas dienā, runāt par karu, mieru, Dievu un „pokera seju”. Braucot ar mašīnu, radio uzgriežu tik skaļi, ka skaņa iet man fiziski cauri, un ceru, neviena dzīva radība no tā nedabū ciest, kā zivis Pink Floyd koncertā. Es taisu savas dziesmu izlases, klausos vienu kompozīciju cauru nedēļu un dienā vairāk stundas pavadu ar austiņām uz ausīm, nekā uz spilvena. Bet vakar es biju uz pakaļas.

Divas stundas, vairāk kā divdesmit meitenes un pat daži puiši, nepazīstot mani, nepieskaroties man, nesakot man cik es foršs zēns, nemaz nezinot ka es eksistēju, lika man skriet skudriņām. Fiziski lielāku baudu, tik ilgu laiku, es nebiju piedzīvojis. Brīžiem man likās ka es drebu, brīžiem man likās kā kaut kas tāds vispār ir iespējams un ko viņi ar mani dara. Viņi dziedāja. Viņi dziedāja par to, par ko ir tik pārliecināti, ka pārliecināja visus. Mani neviens ar dziedāšanu tik ļoti nebija paņēmis. Un pārliecinājis.

Tas bija Rīgas Gospelkora koncerts Rundāles pils Baroka Dārza Teātrī. Viņi man to nezinot darbojas jau sešus gadus, viņiem ir savs milzīgs festivāls septembrī ar gospel guru skolotājiem no ASV, kas māca ne tikai viņus, bet arī citus interesentus un pēc tam ar krāšņu gala kopkoncertu. Gospel mūzika ir labā vēsts par ticību. Tā radusies pagājušā gadsimta sākumā saplūstot spiričueliem, klasiskajai kristīgai mūzikai un blūzam. Mūsdienu gospel mūzika sevī ietver visus mūzikas žanrus – klasiku, latino, džezu, hiphopu un afrikāņu cilšu ritmus. Repu un brīvu improvizāciju. To dzied korī, solo, kopā kārtīgām bungām un basģitāru.

Mans labākais draugs un Ķekaru treneris iet skatīties izlases treniņus. Reāls basketbola fans, padod bumbas Šķēlem, klausās Valteru čīkstēšanu un smejas par Kambalas jokiem. Izskatās ka es iešu uz Gospelkora mēģinājumiem skatīties, lai tikai vēl un vēl dabūtu tās tirpas. Jūs esat vienreizēji un es esmu iemīlējies.

P.S. Ja tu gribi lai tā meitene dzied tavās kāzās, es varētu viņu atrast.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.