Man šorīt brokastis nigēriešu gaumē – ēdu pupiņu plāceņus. Neesmu jums to teicis, bet īsi pirms sāku savu trīs gadu plānu ar maratona skriešanu, kļuvu par tādu kā veģetārieti. Respektīvi, no savas ēdienkartes izsvītroju visu kas saistīts ar gaļu un maz patērēju piena produktus. Tā teikt, rūpējos par pasaules glābšanu un sava kuņģa darbību. Nemelošu jums – alu dzeru un zivis ēdu. Tad nu zemāk par to kā tādus pagatavot un kāpēc  ēst.

Visi kuri pamanījuši, ka es pusdienās neizvēlos gaļu, mani brīdina par to, ka man aptrūkšoties dzelzs, nestāvēšot un paskriet nevarēšu. Tai pašā laikā viņi parāda savu neinformētību par dzelzs daudzumu dažādos produktos. Jā, gaļa ir savādāks dzelzs avots nekā citos produktos, kurš pie tam uzsūcas trīs reizes labāk. Bet šodienas ēdiena akara galvenajā sastāvdaļā pupiņās ir aptuveni astoņas reizes vairāk dzelzs. Un tādi produkti kas gaļu paņem vienos vārtos ir gana. Bet nu atpakaļ pie manām brokastīm un to pagatavošanu.

Šo recepti es sev atklāju lasot žurnālu „Labu apetīti” (aprīlis 2008), kura abonents es esmu. Tur bija raksts par pusdienām nigēriešu draugiem ar vairākiem ēdieniem. Es esmu izmēģinājis akaru, kas normālu cilvēku valodā būtu saucami par pupiņu plācenīšiem un zemesriekstus ar cukuru karameles glazūru. Runāšu par pirmo, bet pēdējais arī ir tā vērts, lai nomēģinātu jebkurš.

Receptes pamats ir pupiņas, jeb oriģinālajā receptē melnaču zirņi (Vigna unguiculata). Interesanti, ka šādā vārdā sevi ir nosaukusi arī gana populāra un Grammy balvas ieguvusi amerikāņu hiphop grupa – Black Eyed Peas. Nesatraucaties ka neesat tādus zirņu redzējuši, jo šos dēvē gan par ķīniešu pupām, melnaču pupām un vēl veselā lērumā neizrunājamu vārdu, jo radušās tās ir kaut kur Āzijā, Vidējos austrumos vai pat Āfrikā. Vidusjūras reģionā tās tikušas kultivētas jau lielā senatnē. Mūsdienās tās audzē pat Austrālijā un Dienvidamerikā – Brazīlijā akara ir nacionālajā virtuvē, jo vergu laikos šis ēdiens ir aizvests un kļuvis ļoti iecienīts.

Savā gatavošanas procesā es izmantoju parastas RIMI nopērkamas pupiņas, melnas acis nemeklēju, ne arī ļoti iespringu uz perfektumu receptes sastāvdaļās. Taisot šo ēdienu par virtuves karali sevi vari dēvēt vairākas dienas, jo pupiņas ir jāmērcē, mīkla jātaisa jau nākamajā dienā un vislabākā garša ir cepot vēl nākamajā. Tā nu iemērciet pupiņas un kādu brīdi to visu nolieciet. Pietiek ar nakti, bet var arī iemērkt vienā vakarā un tālāk turpināt nākamajā.

Vēl ir vajadzīgi sīpoli, asais pipars, svaigi malts parastais pipars un sāls. Dažādībai var pievienot papriku, tomātus un jebko citu pēc paša gaumes. Mērcētās pupiņas tiek sablenderētas putrā. Afrikāņi savas pupas atbrīvo no mizas, vairākas reizes skalo un berž ar piestu, kas pēc viņu vārdiem ir pati galvenā virtuves tehnika. Blenderējot sākumā ir jāuzmanās – pupas iet pa gaisu. Otro reizi taisot sākumā blenderēju slēgtā taukā pa daļām un beigās tikai visu kopā katlā. Šai putrai pievieno smalki sakapātus sīpolus. Te ir pirmā iespēja dažādībai. Recepte saka vienu vidēju vai divus mazus sīpolus. Pirmo reizi tā arī darīju. Šoreiz liku vairāk – man garšo sīpoli. Pēc tam jāliek klāt Kanjenas piparas vai sarkanie čili piparus, bet neredzu nekādu lielo atšķirību to izskatā un atklāti sakot, nemaz saviem pupiņu plāceņiem to klāt nelieku. Pēc tam visu masu veido ar nelielu silta ūdens palīdzību veidojumā ko varētu cept – jāiegūst biezo pankūku mīklai līdzīgs maisījums. Sešas ēdamkarotes ūdens kopā ik brīdim pa vienai cītīgi iemaisot pietiks. Protams sāls un svaigi maltu piparu daudzums uz katra pavāra sirdsapziņas.

Nepacietīgiem pavāriem vajadzētu šo masu ievietot uz brīdi ledusskapī, lielākiem gardēžiem – pēc iespējas ilgāku laiku. Runā ka ilga šis mīklas pastāvēšana maina garšas nianses – pupiņām ar sīpoliem tur kaut kāda mīla veidojas. Pēc tam jau viss vienkārši. Pievienojam smalki sagrieztu papriku pēc izvēles. Var arī tomātus. Pie mums olīveļļu, viņiem palmu, kārtīgi sakarsējam un cepam zeltaini brūnus.

Man vislabāk garšoja kopā ar mērci, kura bija veidota no krējuma un dažādiem zaļumiem – pētersīļiem, dillēm un lokiem, bet šorītam kopā ar citrona šķēli pie darba galda arī nebija ne vainas. Viņiem tur šis brīnums tiek pārdots uz ielas – līdzīgi kā ar belašiem un hotdogiem pie mums. Un ēd brokastīs, uzkodās vai kā aperitīvu pamatēdienam. Es tos taisu kā mazus plācenīšus, bet viņi kā pelmenīšus un droši vien lielākā eļļas daudzumā.

Vēl pirms cepšanas var pievienot kaltētas garneles, ceptu gaļu un droši vien jebko kas ir ēdams. Labu apetīti.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.