Aprīlī man paredzēts braukt pirmo reizi uz Itāliju. Noīrēt māju skaistā vietā, labi daudz ēst itāļu ēdienus un dzert viņu vīnus. No rīta, pusdienās un vakarā. Bet tagad es par to šaubos, vai tas būs pareizākais veids kā sevi izklaidēt atvaļinājumā. Tā pasaulē dārgākā kafija, kura savā ceļā līdz tavai krūzītei ir pabijusi civetas vēderā un attiecīgi arī tālāk, ir štrunts, salīdzinot par to Sardīnijas nelegālo biznesu.

Lai arī iespējams došos uz Toskānu, un melnajā tirgū diez vai būšu sastopams, tik un tā gribētu Jums pastāstīt par šodienas lielāko atklājumu itāļu pārtikas rūpniecībā. Pētot pasta alla carbonara dzīves vēsturi uzdūros sev nezināmam faktam, ka visoriģinālākajā receptē, tiek izmantots nevis itāļu lepnums (katram vīrietim ledusskapī jābūt) parmigiano reggiano, bet gan aitas piena cietais siers pecorino.

Starp citu šis klasiskais itāļu ēdiens pasta alla carbonara ir radies tikai ap Otro pasaules karu un savu klasiskumu ir ieguvis dēļ amerikāņu karavīriem, kas šādi pagatavotus spageti aizveduši uz dzimteni. Dažviet Amerikā šo ēdienu sauc par „ogļraču spageti,” jo tā izcelsmi piedēvē tieši itāļu ogļu ieguvējiem, vai arī cita no daudzajām leģendām stāsta par šī ēdiena saistību ar Carbonari, itāļu slepeno revolucionāro organizāciju.

Atgriežoties pie pecorino, tas ir sieru veids un tā zināmākais pārstāvis ir pecorino romano, ko visbiežāk izmanto tieši ar pastas ēdieniem, tā pat kā zināmāko parmezānas sieru. Pecorino ir aromātisks, stiprs un ļoti sāļš siers. Šāda veida sieru gatavo arī Toskānā (pecorino toscano) un Sardīnijā (pecorino sardo), tie ir mazāk sāļi un parasti tiek ēsti vieni paši vai izmantoti sviestmaizēs.  Un tieši Sardīnijā ražotais ir šodienas varonis. Tas tiek gatavots no aitu piena, kuras spētu atrast zāles kušķīti ko notiesāt pat tur kur tā nav.

Pecorino sardo tiek novietots atvērtā tumšā telpā un to apciemo siera muša, kas vienā reizē tajā var atstāt līdz pieciem simtiem oliņu, kuras attiecīgi pārtop kāpuros, kas sāk lietot uzturā šo sieru. Atstājot aiz sevi jau daudz mīkstāku un lipīgāku sieru, vietām ar īpašu šķidrumu, ko lepnie sardīnieši sauc par asarām. Šie tārpi sasniedz garumu astoņus milimetrus un tad kad casu marzu ir gatavs, tajā var būt tūkstošiem dzīvu kāpuru. Un šis ēdiens ir ēdams kopā ar tradicionālu Sardīnijas ķimeņu maizi tieši tad kad šie tārpi ir vēl dzīvi. Un protams stipru sarkanvīnu. Mušas padzen malā un bone apetit.

Vietējie sardīnieši šo vairāk kā sieru uzskata par dzimumtieksmi veicinošu līdzekli, lai arī Briseles amatvīri un Sardīnijas valdība casu marzu ir aizlieguši (dēļ antisanitāriem apstākļiem un briesmīgām slimībām) un vienīgā iespēja pie tā tikt ir doties uz melno tirgu un par dubultu pecorino rituļa cenu to dabūt. Daži šo sieru ēd izlasot tārpus, bet daži ar visiem tārpiem. Pēdējie gan to dara brillēs, jo kāpuri iztraucēti, var palekties pat 15 centimetrus augstu.

Lai arī Ramsey ar šo kāpuru sieru gāja tieši tā pat kā man ar austerēm – šķobījās un uzdzēra ūdeni, es visu laiku, līdz brīdim, kad pirmo reizi nobaudīju gliemežus, domāju ka nekad mūžā tos neēdīšu.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.