Es esmu sajūsmināts. Būs vien jāatzīstas, ka, protams, ne jau pirmo reizi dzīvē, bet tik un tā. Tā ir lieliska sajūta. Spilgti es atceros savu sajūsmu, izejot laukumā Čempionu līgas finālspēles stadionā, kur simts tūkstošu pašu lielāko fanu bija sanākuši noskatīties, kā deviņdesmit minūtes, divdesmit divi pieauguši vīrieši, plus vēl tiesneši, skrien pakaļ vienai bumbai. Kāds no zaudējušās komandas (tas tika noskaidrots pēc tām deviņdesmit minūtēm) faniem todien bija uzzinājis, ka viņa mamma ir ļoti slima, bet pat viņš bija sajūsmināts, un nevis devās pie savas mirstošās mammas, bet gan skatīties uz citu zaudējumu. Biļetes cena bija 230 EUR plus transporta izdevumi un trīs alus glāzes spēles laikā, un piecas pēc tam.

Jūs, tā pat kā visi pārējie simts tūkstoši, domājat, ka futbolu spēlē ar vienu futbolbumbu. Ievelciet krustiņu spēles sākumā uz galvenā tiesneša nesto bumbu un pēc spēles mēģiniet to atrast. Neatradīsiet. Jāvelk gan būs ar baigo flomāsteru, spēles laikā var noberzties, jo tā bumba tiek sperta ar kājām, sista ar galvu, valkāta pa zāli, vārtsarga atsista, veiklāki zēni vēl ar roku to aiztiek un citām vietām  Lai arī cik jocīgi nebūtu, tie slavenie, atlētiskie, veiksmīgie futbolisti, kas gūt daudz vārtus un tamlīdzīgi, ir vislielākie haļavčiki. Vidējais pussargs spēlē noskrien 9-10 km, aizsargs drusku mazāk, bet uzbrucēji vispār neko daudz. Bumba noripo, nolido desmitiem reižu vairāk. Pat tādā līgā, kā Latvijas pirmajā līgā, ir vajadzīgas pēc sacensību nolikuma trīs bumbas. Eiropā vidējā futbolista gada alga ir 100 tūkstoši dolāru. Amerikāņu dolāru. Amerikā par to pašu naudu var dabūt vienu komats divus vidējus futbolistus. Bekhems gan to Amerikā darīja par 50 miljoniem gadā. Bet tā pat – viduvēji.

Vienmēr uz muguras esmu gribējis uztetovēt savu skaitli. 13. Iespējams, ka tāpēc tagad pelnu miljoniem miljoniem reižu mazāk nekā Deivids, jo viņam pietika drosmes, vai vieglprātības, uzrakstīt tur Viktorija. Stulbi, jo tagad padomājot, tā pat kā ar trīspadsmit, man būtu daudz ticamu paskaidrojumu, un nevajadzētu dzejot haikas, lai pastāstītu, kāpēc man ir uztetovēts uz pleca vārds Inga. Man vairāk nav. Bet ja būtu? Ar Viktoriju būtu vienkārši un vēl tie miljoni. Atrodoties bankas telpās, nedrīkst redzēt tetovējumus. Iekšējās kārtības noteikumi.

Studiju gados es pazinu divas Ingas. Melno Ingu un balto Ingu. Abas man patika. Viens pārītis melnos sauca par ziemeļbriežiem, lai tie neuzzinātu ka par viņiem runā un tādejādi neapvainotos. Ingai ar tā kontinenta ieceļotājiem nebija nekāda sakara. Vismaz tajā laika acīmredzama sakara nebija. Viņas bija divas, viena melniem matiem un otra blonda. Tāpēc tā arī tika nosauktas. Vienai Ingai es nesen pagāju uz ielas garām. Pazinu tikai pēc simts metriem, kad biju jau to izdarījis. Desmit kilometrus noskrienu četrdesmit astoņās minūtēs. Šo visu tekstu esmu uzrakstījis astoņās minūtēs. Tāpēc nedomājiet, ka esmu lēnais divplāksnis. Kļūdas laboju divdesmit.

Otras Ingas tēvam piederēja apbedīšanas birojs. Tagad es vairs nevaru pateikt, vai man otra Inga patika tāpēc ka viņai bija blondi mati, vai tāpēc ka tēvam apbedīšanas birojs, jo biju gan ballītē viņas mājās, gan apskatīt apbedīšanas biroju. Sākumā minētā fana mamma vēl ir dzīva, vismaz es tā gribētu un beigās minētajam apbedīšanas birojam nav nekāda tāda nozīme. Tam vairs nav nekādas nozīmes, jo apbedīšanas biroja vietā tagad slienas viesnīca, no kuras brokastotājiem ir viegli zagt bezvadu internetu. Vienīgi jāsēž uz balkona.

Viens no veiksmīgākiem man zināmiem cilvēkiem dzīvo vietā kur es pavadīju savu bērnību. Kļūdas labojums. Es neesmu drošs par iepriekšējā teikuma patiesumu, jo es par to vietu neko nezinu jau piecpadsmit gadus. Viņa veiksme slēpjas viņa vienkāršumā. Un viņam patīk iedzert. Tik ļoti iedzert, ka uznāk nepārvarama vēlme veikt akrobātiskus vingrojumus uz piektā stāva balkona margas. Bez drošinājuma un neveiksmīgus līdz pusotru metru pirms gravitācijas likums viņu pārvērstu kotletē. Puisis no piektā stāva krītot aizķērās veļas žāvējamās auklās salauza abas kājas un palika dzīvs. Kaķi tikai krītot uz kājām, ko? Jūs teiksiet, kas tad tā par veiksmi? Veiksme slēpjas atkārtojumos. Viņš izveseļojās un ķērās pie vecajiem stiķiem, dzēra atkal, ar akrobātiku nodarbojās atkal, krita lejā atkal, kājas lauza atkal, abas atkal un dzīvs palika atkal. Nu tādā garā.

Es biju skatīties Rīgas svētku salūtu. Ar bērniem un tā. Salūtu neredzēju, bet puiša Daugavā lekšanas šovu, kuram jūra līdz ceļiem, izjauca viņa pudeles brāļi. Kreklu novilka, bikses novilka, un pēc tam vēl atžirgstot savējiem bļāva virsū – neaiztieciet mani ar savām rokām.

“Par šarmu dēvē cilvēka spēju izraisīt citos uzticību un simpātijas neatkarīgi no tā, kas pašam šarmantajam subjektam ir aiz ādas.” Kurts Vonnegūts „Čempionu brokastis.” Droši vien man nav ar ko lepoties, gandrīz trīsdesmit divos gados, pirmo reizi izlasot kaut ko no Vonnegūta. Sajūsma ir patiesa, viss pārējais bullshits, gluži tā pat kā misteram Vonnegūtam. Ārēji pilnīgi nesakarīgs savārdojums. Bet man patika. Etc.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.