Cita putra
Gluži kā tajā smukajā bērnu filmā, dzīvē mēdz būt brīži, kad tu nevari ēst, ko gribi un kad gribi. Lai arī kādi būtu tavi ēšanas paradumi un vēlmes, lai arī cik veikls esi pats virtuvē, bet jāēd ir to, ko dod un tad kad dod.
Viss sākas jau ar piedzimšanu. Gribi vai negribi, pirmais ēdiens, ar ko jauno dzīvību iepazīstina, ir piens. Bet ja nu bērns grib būt vegāns?
Lielākā daļa to neatceras, bet pēc mātes piena laika mazam bērnam dod ēst kosmonautu barību un viņa viedokli neviens neprasa. Viss ir izrēķināts zinātniskos bērnu pārtikas institūtos un izskata ziņā brokoļi ar vistas gaļu neatšķiras no kukurūzas ar liellopa fileju. Galvenais, lai būtu vitamīni, minerālvielas un viss pārējais mazam bērnam nepieciešamais. Pat mātes pašas miesīgam bērnam blendētā dārzeņu biezenī nepieliek garšai svaigi maltu piparus vai kā kārtīgai biezeņzupai bouquet garni. Bērna garšas kārpiņas nevienu neinteresē, jo veselība ir svarīgāka.
Iespējams bērnudārzs man izraisīja nepatiku pret gaļas zupām. Mums bija tāda audzināšana. Negribi gulēt kārtīgi pusdienas laiku – launagā būs pārpalikušais speķis no zupas. Diemžēl tagad tās ir arī manas vienīgās atmiņas no bērnudārza laika. Mūsdienās ir savādāk, jo mani bērni pēc bērnudārza uz vakariņām skatās reti – esot taču kārtīgu ēdienu pa dienu paēduši. Biešu zupa, kotlete ar griķiem, kartupeļi ar gaļas mērci, putras, pankūkas un dārzeņi. Brokastis, pusdienas un launags.
Nākamais piespiedu ēšanas pasākums notiek skolā. Kāds no augšas ir noteicis ko un kas ir jādod skolas bērnam pusdienās. Manā skolas laikā porcijas jau bija saliktas uz galda un gribi ēd, negribi neēd. Mūsdienu skolniece no skolas pārnākusi stāsta, ka par pusdienu naudu pirkusi zivju kotleti, lai arī mājās uz jebkādu zivi pat virsū skatīties negrib. Un skolas pavārītes tik garšīgi gatavojot, bet mēs mājās parasti visus ēdienus taisām ļoti sarežģītus un viņas acu priekšā pievienojot piparus un ķiplokus.
Izdzīvojot skolas virtuves laiku, sākās kulinārijas paradīze. Ko gribi, cik gribi, kad gribi un ar ko gribi. Vari ēst ārpus mājas jebkurā vietā uz pasaules, gatavot pats, tikt pie sievas vai vīra kas gatavo, dzīvot pie mātes ar trīs ēdieniem ēdienreizē vai studentu kojās uz ceptiem kartupeļiem kaut katru dienu.
Kā jau katrā paradīzē, arī šajā ir koks ar āboliem, kurus pagaršojot var nokļūt tur, kur jāēd to, ko dod. Izdarīsi kaut ko sliktu un iepazīsi cietuma virtuvi, kas droši vien nebūs gluži tas pats, kas franču vai itāļu. Pārlieku izmantosi „paradīzes” iespējas, nokļūsi slimnīcā uz putrām un vistas buljoniem bez vistas.
Bet, lai arī cik godīgi un pareizi tu uzvestos, un, lai arī cik labi būtu tavi nodomi, pat priecīgi notikumi tevi aizved tur, kur nav nekādas izvēles ēdienu ziņā. Brokastis astoņos trīsdesmit, pusdienas pusdivos un vakariņas pirms sešiem. Šo tekstu Dienas gardēža slejai rakstu no Dzemdību nama, kur atbalstu jauno māmiņu pirmo dienu rūpēs. Brokastīs šodien bija miežu putra ar sviestu un tēju. Pusdienās lauku zupa un tefteļi piena mērcē ar kartupeļiem. Vakariņās gaida cīsiņi ar biešu salātiem. Un ko lai dara tāds, kas cita vārītu putru neēd?
Patika? Padod tālāk
un pieraksties saņemt līdzīgus ar 
RSS vai epastu.
Tāpat kā visās jomās, arī šeit, tu saņem to, par ko tu maksā. Ir privātie bērnu dārzi kur sūtīt bērnus, un ir iestādes kā Ģimenes Centrs kur bērnus laist pasaulē. Tur ir lielākas cenas, bet atbilstošs serviss.
Esmu dzirdējis, ka daži visus savus bērnu mājās dzemdē un māca. Un ko pēc tam?
Ko tu īsti gribi pateikt? Tu nopērc lētāko no pieejamajiem āboliem, un sūdzies ka viņs ir tārpains?
DzN ēdināšana bija kašmars. Saprotu, ka pavāres strādā līdz 18 un ne sekundi ilgāk, bet kā lai jaunā māmiņa nenomirst badā un ražo pienu, ja pēdējā ēdienreize ir 17:30 un porcijas miniatūras? Labi tām, kurām ir “pienesumi”, bet tām citām? Un menu – ak dies! Visur stāsta, ka kāpostus, zirņus, pupas un vēderu cietinošu pārtiku pēc dzmedībām nevar/nedrīkst, jo pirmie gāzējot pienu, bet otrie… nu sievietēm pēc tam jau tāpat ir grūti kaut ko darīt, kur nu vēl, ja ar slimnīcas paiku viss tiek saštopēts akmenī? Saprotu par ierobežietiem budžetiem utt, bet nu arī lēti var uztaisīt pareizi un labi. Tā, ka svešu roku maisīta putra no “nez vai mazgāti” putraimiem nav tā lielākā bēda.
Bet skolas kotleti joprojām atceros ar nostaļģiju :)
Es nesūdzos. Tikai pastāstu. Piemēram, jaunā māmiņa ir stāvā sajūsmā par DzN ēdienu.
Diskusija par DzN vai Ģimenes centru ir cita, bet varu piemetināt, ka ja viss ir labi, vari dzemdēt kaut kartupeļu lauka malā un viss būs labi, bet ja ne, tad DzN nav konkurences.
es biju Stradiņos un arī nofotografēju ēdienu :D Pirmajā dienā man atnesa putru sviesta peldē+ krējums. Skatos krējumā kotlete(???), nē- kanēļa bulciņa :D Bet neskatoties uz visu, es apēdu visu, jo draaaausmīgi gribējās ēst :D Stradiņos ir lielākas porcijas kā RDZN :D
No skolas man nostaļģija par konservētajiem zaļajiem tomātiem, atceros, ka pirmajā klasē aizgāju paprasīt papildporciju tomātiem. Iedeva, bet laipni paskaidroja, ka parasti vairāk nepienākas :D
Negribu novirzīt diskusiju no tēmas, taču nepareizs pieņēmums, visas problēmgrūtniecības sūta uz Stradiņiem.
Masveidā taisīts ēdiens nav ēdiens. Tās ir vienkārši barības vielas. Ēdiens ir tad, kad tas ir taisīts ar domu par ēdējiem, nevis “kā lai no diviem latiem dienā dabū lielāku māržu”. :)
Tāda mums sabiedrība/sistēma un, esot vienā soļankas katlā, vairs nav iespēja pastrēbt veģetāru zupiņu. Kāpēc neviens nejautā, ko Tu vēlētos ēst? Vismaz minimālā izvēlē starp diviem! Kā tur bij ar Zviedriju?