Brīvdienas rītos mūsu ģimenes virtuvē iet karsti. Pankūku cepšanai jāvelta visa uzmanība un, kamēr tās nav gatavas, nedrīkst neko citu darīt. Arī ēst. Bērni gan zina, ka visgaršīgākās tās ir nupat ceptas, nevis tad, kad visas gatavas un jau galdā.

Lai arī mana mamma bija darbmācības skolotāja, man mājās ēst gatavot nemācīja. Vai nu pašam tad vēl nebija intereses, vai vecākiem laika, vai arī vienkārši – uzskatīja, ka puikām tas nav jāprot. Skolā savukārt mācīja reizrēķinu, salikt pareizās vietās komatus un pat to, cik diviem baltiem trusīšiem varētu būt melnu bērniņu… To, kas dzīvē patiešām ir vajadzīgs ikdienā – gatavot ēst – nācās mācīties pašam. Arī uzcept pankūkas.

Pankūkas es iemācījos cept vajadzības spiests. Kad tāds desmitgadīgs puika pēc skolas atnāk mājās, viņam šausmīgi gribas ēst, šausmīgi! Viņš varētu apēst visu! Bet nekā īpaša jau tajā ledusskapī vismaz manā bērnībā nebija. Tāpēc nācās pamatīgi eksperimentēt. Pankūkas tika gatavotas no ūdens, miltiem un olu pulvera. Piena pulvera, miltiem un vispār bez olām. Ceptas taukos, sviestā un pat uz plikas pannas. Tad, kad nebija zaptes, ar ko pankūkas apsmērēt, tās tika notiesātas tā pat vien, apkaisot ar cukuru. Un vispār man bērnībā visgardākais pankūku ēšanas veids šķita tas vienkāršākais – ar skābu krējumu un cukuru. Sarullēt un, pildījumam pa visām pusēm nākot ārā, sagriezt gabaliņos. Tā man joprojām garšo vislabāk.

Ir tik daudz kā, kas man kā tēvam jāiemāca saviem bērniem. Braukt ar riteni, cienīt citu viedokli, atšķirt labu filmu no draņķīgas (pīpēt lai mācās paši)… Bet es savējiem centīšos arī iemācīt gatavot ēst. Nevis pankūku recepti, bet kā gan pagatavot pankūkas. Nevis no grāmatas, bet no galvas un – no sirds. It sevišķi puikam. Jo nākamajā rītā pašceptas pankūkas sasaistīs vairāk, nekā tas, kas notika pa nakti. Tāpēc es sievasmātei patīku. Nevis tikai tāpēc, ka mīlu viņas meitu, bet tāpēc, ka māku pagatavot pankūkas, kas ir plānas un neslīkst eļļā. Pankūkas tādā ziņā ir lielisks ēdiens. Tas palīdz tikt pie sievas un sievasmātes atzinības.

Un ne tikai. Pankūku cepšanas process ir skatīšanās vērts. Nemaz nav tik grūti iemācīties apgriezt pankūku uz pannas, pametot to gaisā. Bet galvenais jau vienalga ir pankūku ēšana. Saviesīgā vakarā ar draugiem pankūkas var pasniegt kā galveno ēdienu. Ar maigi sālīta laša fileju, majonēzes-krējuma mērci un nedaudz zaļumiem. Saldajā atstājot klasisko variantu – ābolu vai brūkleņu ievārījumu. Pavisam svarīgiem pasākumiem laša vietā pankūkas pilda ar sarkanajiem ikriem un piedzer klāt aukstu šņabi.

Garšīgi sanāk arī mājās pagatavoti veikalā nopērkamie varianti – ar biezpienu, malto gaļu, sieru. Vai restorānos pasniegtie veidi – ar kļavu sīrupu, pūdercukuru un saldējumu. Pankūkas ņem pretī visu. Tās var pildīt ar dārzeņiem, sēnēm, vistu, siļķi, medu… Galvenais ir cept tās pašam.

Mana pankūku recepte.

Miltus un tikpat daudz piena samaisa ar šķipsnu sāls, tējkaroti cukura un olīveļļas. Ar olām nav, ko pārspīlēt – pietiks arī ar divām, trim. Kad viss kārtīgi samaisīts un viendabīgs, lej klāt pienu (apmēram vēl tik pat daudz, cik sākumā). Uz brīdi atstāj uzbriest un cep gandrīz bez eļļas. Ja pankūkas sanāk par biezu, lej klāt vēl pienu.

Jā, un vēl tomēr piebildīšu – tās pannas, kas paredzētas „speciāli pankūkām”, vienmēr izrādījušās galīgi nederīgas.

P.S. Šī sleja tika publicēta avīzē Diena pagājušā gada 16. aprīlī.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.