Man alus negaršoja. Jāņos un visos citos „daudz alus” svētkos es biju to pamēģinājis, bet nesapratu kāpēc jādzer kaut kas tik rūgts un negaršīgs. Tad jau labāk nedzert vispār. Nē, nu rūdīts nedzērājs es biju tikai līdz studentu laikiem, lai arī kā tagad atceros knakstīšanos ap saldajiem no Vācijas atvestiem liķieriem. Pa pilienam vien, lai vecāki neuzož.

Bet tad es aizbraucu uz kalniem. Nekādi Kilimandžāro jau nebija, bet kā to vietējie kalnu instruktori dēvē – mums tuvākie augstkalni.  Jā, jā, tie paši Augstie Tatri vien tie bija. Bet pa skarbo – pirmā izraušanās no darbs-mācības-mājas-mazs bērns, braukšana ar autobusu, gulēšana teltī un „kurka s pivom.” Lai nopirktu klāt kaut vai ūdeni, nācās šķirties no vēl tik pat lielas naudas summas. Bet piecos cēlies, lai līdz pusdienlaika lietiem tiktu uz kādu no pārejas, nogurdinošais ceļš atpakaļ uz nometni un vēl tev pieprasa lielu naudu par ūdeni. Dzēru alu.

Un atklāju šī aperitīva burvību, atradu savu normu un tagad reti kad manā ledusskapī ir brīdis, kad nevar atrast kādu alu. Vislabāk man garšo čehu tumšie, bet bada laikā velns par mušas ēd, un tagad pērku Cēsu sešpakas, vai Lāčplēša Premium, lai tiktu pie glītajām puslitra glāzēm.

Esmu dzēris alu tai pašā Čehijā, Vācijā, Spānijā, Skotijā, pat lielajā vīnu dzērāju pilsētā Nicā, es savas tīģergarneļu un svaigo salātu pusdienas papildināju ar alu. Uz Londonu gribētu aizbraukt, lai varētu pie fish ‘n’ chips pasūtīt pintu alus. Un Vīnē atgriezties, lai dotos uz restorānu Centimeter, un pie lieliskās Vīnes šniceles piedzertu nevis kolu, bet veselu metru ar alu.

Kāpēc es par to visu rakstu? Šodien mana diena iesākās briesmīgi. Piedalījos otrajās bērēs mūžā, bet pirms tam vēl pamanījos neievērot, ka priekšā stāvošā mašīna nav uzsākusi braukt, kā esmu to izdarījis es. Man ir liela mašīna. Pirms pāris gadiem, kāda jauna meitene aizdomājās tieši tā pat un ieskrēja manī. Uz aizmugurējā sēdekļa kulbā guļošais zīdainis pat nepamodās un nācās vien pieskrūvēt atpakaļ numura zīmi, bet nabaga meitene noteikti tika pie jaunas mašīnas, jo esošo par tādu vairs nevarēja saukt. Pašreiz (pēc viena izdzerta alus) uz manu mašīnu skatoties nekas neliecinātu par šodienas incidentu, bet kaut kāda plastmasas šķemba ir man likusi manīt, ka jābrauc uzmanīgi, jo veiksmīgi ir trāpījusi radiatoros un autoservisā man piesolīja pazvanīt pēc mēneša, automašīnu paturot pie sevis.

Nē, tas nav iemesls kāpēc es rakstu. Mūsu blogos, latviski rakstošos, viss vienmēr ir par SEO, iPhone un krīzi, jā vēl plikas meitenes ir topā. Tāpēc katrs savādāks blogs, pie tam jau aktīvs kopš gada sākuma, ir ievērības cienīgs. Pie tam tāds, kurš raksta par lietām kas patīk un interesē man. Tā vien gribētos tagad uzsākt rakstīt par sieriem, vīniem vai makaronu veidiem. Es autoru nepazīstu, bet labprāt uzsauktu viņam alu, bet viņš raksta tieši par alu, par šķirnēm, par Ulmaņlaika plakātiem, par to kurš garšīgāks un to kāpēc viens vai otrs izskatās tieši tā. Noteikti apskaties – http://dzerualu.wordpress.com/, jo katra rakstītāja viens no dzinuļiem rakstīt vēl ir viņa lasītāji. It sevišķi tādi kas dzer alu.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.