“Sākumskolā vislabāko atzīmi saņēmu par sacerējumu, kurā aprakstīju Marakešas arābu tirgu, tā spiltās krāsas un reibinošās smaržas. Skolotāja nolasīja to priekšā visai klasei un izpatīja to arī paralēlklasēs. Tā bija mana pirmā zvaigžņu stunda šaisaulē. Šis notikums lika man padomāt par literatūras krāpniecisko būtību – es taču nekad neesmu spēris kāju Marakešā un man turklāt nav arī ožas.”

Citāts ir no grāmatas Greguars Buijē – Viss par mani, ko izdevis “Jāņa Rozes apgāds”.

Šis īsais pastāsts pašam par sevi ir gana interesants, lai to ieteiktu izlasīt citiem. Džeks raksta vienkāršos nepalašinātos teikumos īsos paragrāfos, un blogu lasītājiem tas varētu atgādināt garāku ierakstu, kas veikts ironiskā un atklātā veidā. Es pat varētu teikt tāds Beigbedera maigāks variants. Laikam tiem frančiem baigi patīk šādi izlikties uz paplātes visu apspriešanai.

Džeks apstāsta savu ģimeni, dīvaino ieņemšanu un dzīvošanu kopā ar brāli homoseksuāli, par skolas gaitām un sliktā puiša reputāciju, visām savām mīlām un pirmiem erotiskiem piedzivojumiem. Viņš pēc smagas vilšanās mīlestībā nonāca uz ielas, bez darba, bez naktsmājām un vēl balsis lika staigāt apkārt pa pilsētu. Esot šādā stāvoklī viņš pēc kāda laika atgriezās pie vecākiem, izlasīja Odiseju un saprata ka tas ir par viņu un izmainīja savu dzīvi, atrodot mieru sevī. Tā pat viņš stāsta ka ejot uz skolu esot ar kāju spārdījis akmeņus un izjutis sajūtas, ka mainot pasaules kārtību. Uz atvadām iemetot to kanalizācijā devis tam skūpstu un skumis jo akmens dodas ceļojumā, bet viņa dzīve ir tik vienmuļa.

Grāmatu ir viegli lasīt un es labprāt to pārlasītu vēl kādu reizi.
Dodu tai 7/10.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.