“Tā ir visu sieviešu traģēdija, ka pēc zināma vecuma sasniegšanas viņas sāk izskatīties kā parodisti sievietes lomā.” Un tieši par šādām sievietēm ir šis stāsts. Viņas ir krāšņas, garām kājām, dejotājas un neskaitāmiem pielūdzējiem, bet vienīgo ko viņas mīl – savu tēvu, izcilu un traģisku angļu teātra zvaigzni, tā arī nedabū, lai arī viņš mūža nogalē, svinot savu simts gadus jubileju, atzīst ka dvīnes ir viņa meitas. Jā, un sekss starp simtgadīgu vīrieti un ap astoņdesmit gadus vecu sievieti ir iespējams un pat sagādā baudu. Grāmatā.

Grāmata sākās no gatavošanos šai jubilejai, un ir kā dvīņu māsu dzīves stāsts, ar neskaidro piedzimšanu, bērnību, vecmammas naturālistes lielo mīlestību un onkuļa labvēlību, visām tēva sievietēm un kabarē zvaigžņu spožumu un postu. Pirmo mīlu, seksu un reibinošām ballītēm. „Jaunībā es gribēju būt gaistoša, es kāroju mirkli, slavas brīža izdzīvošanu, asins pieplūdumu, aplausus. Plūc dienu. Ēd persiku. Rītdiena nekad nepienāks. Bet, nē, rītdiena pienāk gan, un, kad ir pienākusi, tad ilgst sasodīti ilgi, to es jums varu pateikt.”

Andžela Kārtere ir vairāku labu grāmatu autore un šī ir pēdējā, kā arī skaitās vislabākā. Neņemos spriest, jo šo esmu tikai lasījis un šķiet vienīgā, kas izdota latviski, bet grāmata ir laba. Šādas grāmatas lieliski rada situāciju, ka jebkas cits tiek aizmirsts, tu izdzīvo citu cilvēku skaisto dzīvi, redzi, ka vecumdienās viņas ir apmierinātas kundzītes, ar savām likstām un priekiem, drēbju pilnu istabu un atmiņām. Un visu grāmatas lasīšanas laiku nepamet labsajūta. No grāmatas. Interesantās valodas,  līksmiem tekstiem un labām atziņām. „Ceri uz labāko, rēķinies ar ļaunāko.”

Lasot šo grāmatu es atklāju sevī vienu novirzi. Ceru ka nekaitīgu. Izlasot kādu ēdiena nosaukumu vai varoņu dzerto kokteili, mani pārņem nepārvarama vēlme noskaidrot par to visu iespējamo, kā tas jāgatavo, kā izskatās un vai man izdotos uzrīkot Andželas Kārteres „Gudro bērnu” vakaru ar ēdieniem un dzērieniem no šīs grāmatas. Ja tu gribi būt uzaicināts uz šādu pasākumu – stay tuned.

Un kulinārijas šedevrs šajā grāmatā ir pirmo televīzijas pavāru šovu, reizē arī dvīņu tēva legālās meitas Saksijas, priekšnesums ar trusi. „Raugieties, lai asmenis ir uztrīts, kā nākas!” viņa sēca, …, pēc tam viņa mīloši sagatavoja trusim vannu, sasmalcināja šalotes sīpolus, ķiplokus, baltos sīpolus, piemeta bouquet garni pušķīti, pielēja sarkanvīnu un iesēdināja nabaga gabalos saraustīto zvēru tajā uz pusotru dienu. Tad viņa visžēlīgi apcepa tā daļas sakarsētā pannā uz augstas liesmas, līdz tā apsvila. Tad tas viss devās cepešplītī gandrīz uz visu nākamo dienu. Viņa noslēdz poda vāku ar ūdenī izšķīdinātu miltu masu. Tad beidzot – laiks dekantēt! Trusi pa pusei sapūdēja, tad kremēja, tad baudīja. Ja dieve ir un ja viņa nāk no trušu dzimtas, tad Pastarās tiesas dienā Saksija būs kakās līdz ausīm. Kamēr skatījāmies šo neviltoti pretīgo raidījumu, kā sīvs kāpostu smārds parādījās vecmammas spoks. Redzot, ko Saksija nodarījusi tam trusim, mēs sapratām, ka gaļu ēst nav pareizi.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.