Tieši 08:00 mobilais sāka skandināt uzmundrinošo „Rocky soundtrack”, kas deva man zīmi, ka laiks celties un velties. Kaut arī vēl viena acs bija ciet, tomēr veiksmīgi sasniedzu savu pirmo galamērķi – vannas istabu. Ātri nomazgājos, saliku sporta mantas un ar tēti pie sāniem devos uz garāžu. Buras novirzījām uz Jelgavas pusi un uzsākām mūsu izbraucienu, kas bija kādas 5 kapeikas pirms deviņiem.

Ceļš no Salaspils līdz Ozolniekiem paņēma apaļas 40 minūtes, kas patiesībā pagāja ļoti ātri, jo es joprojām biju tikai piecēlies, nevis pamodies. Ieraugot ceļa zīmi „Ozolnieki”, mani lūpu kaktiņi steigšus sāka tiekties debesīs un manī uzplauka smaids. Zināju, ka esam uz pareizā ceļa. Bet diemžēl šis smaids tur pabija tikai pāris elpas vilcienus, jo drīz vien ievēroju nākamo ceļa zīmi – atkal „Ozolnieki”, tikai šoreiz vārds bija pārsvītrots pa diagonāli ar sarkanu svītru, kas liecināja, ka esam jau ārā no pilsētas. Kā tā? Un kur tad skrējēji?

Galvā dzima simtiem jautājumu, bet nevienas atbildes. Pieturējām mūsu ratus. Atcerējos par modernajām tehnoloģijām – paņēmu rokās savu mobilo telefonu un uzzvanīju Mošķim. Viņš, labs cilvēks būdams, spēja mūs pāris sekundēs apgaismot, un drīz vien arī mēs atradām savam auto ligzdiņu pie „Ozolnieku” sporta halles. Uzmetu acis pulkstenim, kas nu jau rādīja 09: 35. Skriešus devos reģistrēties. Naivs būdams, cerēju, ka rindas nebūs, bet šķērsojot ieejas durvis manām acīm pavērās pavisam cits skats – telpa bija pilna sportot gribētāju un rindā uz reģistrēšanos pusmaratonam stāvēja 6 censoņi. Viss ritēja organizēti un raiti, tādēļ jau pēc 8 minūtēm tiku arī es uzrunāts. Ātri aizpildīju visas formalitātes, atvadījos no 2, 50 Ls un ar savu 169. numuru devos pucēties skrējienam.

Ietērpos savā sporta kombinezonā un lēkšus virzījos uz starta pusi. Pa ceļam pat sanāca pārmīt pāris vārdus ar Sm72. Kad veiksmīgi tika sasniegta starta līnija, izdomāju vēlreiz novilkt un uzvilkt kurpes, lai atbrīvotos no mazajiem akmentiņiem, kas no nezin kurienes bija paspējuši tur iemitināties. Velkot atpakaļ pirmo kurpi izdzirdēju troksni, ko vispirms noturēju par sava mp3 atskaņotāja veidotu, bet tad tik iebraucu, ka viņš vēl nav ieslēgts un šis troksnis patiesībā ir starta šāviens. Uzvilku arī otru čību un devos pretī nezināmajam.

Jau iepriekš biju sev nosolījies sākumā ātri neskriet, bet arī šoreiz tas neizdevās. Kopumā starts bija visai mierīgs – nekādu kāpšanu uz kājām, grūstīšanās vai spaidīšanās. Otrā kilometra sākumā es beidzot ieraudzīju savu pirmo un vienīgo atbalstītāju no malas (tēti), kurš nebija ar tukšām rokām – viņš bija paņēmis līdz manu veiksmes keponu, kuru biju aizmirsis mašīnā lielās steigas dēļ. Uzvilku to un iekabinājos astē kādam skrējējam. Kādus 3 kilometrus sekoju, bet tad viņš samazināja apgriezienus un es vienbalsīgi nolēmu viņu atstāt.

Drīz vien jau tika sasniegtas pirmā apļa beigas, kas manī viesa lielas cerības uz labu galējo rezultātu, jo jutos visai komfortabli. Otrā apļa sākumā mani apdzina kāda sieviete, kura lēni, bet neizbēgami attālinājās no manis. Drīz vien atkal manas acis ieraudzīja tēti, kurš šoreiz bija bruņojies ar fotoaparātu. Pat tiku nobildēts. Skrienot viņam garām izdzirdēju „uzmundrinājumu”: „Varētu jau tu kustēties veicīgāk”. Soli patiešām pieliku, bet tikai līdz pirmajam pagriezienam, kur viņš vairs mani nevarēja saskatīt.

Ik pa laikam atmetu skatienu nopakaļus, bet nevienu VSK Noskrien kluba biedru neredzēju. Jūtot, ka otrais aplis tuvojas beigām, sāku domāt par uzpildīšanos. Nevarēju izlemt vai ņemt Powerade, vai nezināmo cukurdzērienu. Kad dzēriena stends tika sasniegts apjuku, jo nebija ne viena, ne otra, tikai parasts ūdens. Izlaku vienu glāzīti un devos trešajā aplī. Trešais aplis bija visgarlaicīgākais, jo ik pa laikam man 200m rādiusā nebija nevienas dzīvas būtnes. Tikai es un mans mp3 atskaņotājs. Tā nu mēs romantiskā divvientulībā atkal satikām tēti, kurš šoreiz jau bija izdomājis jaunu izsaucienu: „Tā velkoties tu pat zem 2 stundām neizskriesi” Klusēju kā kaps un skrēju tālāk.

Neticējās, ka tik slikti varētu būt, bet tomēr gribējās pārbaudīt. Sāku spaidīt savu mp3 atskaņotāju, bet netrāpīju uz pareizajām pogām un man ausīs maigā sievietes balsī paziņoja, ka treniņš esot pārtraukts un es esot malacis, jo tik daudz noskrējis. Tad vēl pateica laiku, sadedzinātās kalorijas. Turpināju spaidīt pogas, jo nepavisam negribējās atlikušos kilometrus klausīties savā elsošanā, kas manām ausīm nebūt neskan kā mūzika. Par laimi izdevās atsākt treniņu un turpināja skanēt iepriekš pārtrauktā dziesma. Tika sasniegta arī 3 apļa beigas un dzeršanas postenis. Bāah! Joprojām ēdienkartē tikai ūdens. Apslapināju lūpas ūdenī un ar grūtu sirdi devos pēdējā aplī.

Temps tika kāpināts, bet tik un tā nevienu nepanācu. Šķērsojot finiša līniju tika skaļi nosaukts arī mans laiks, bet es to nedzirdēju, jo tajā mirklī man ausī Eminem ko stāstīja par savām iespējām. Arī šoreiz piegāju pie dzirdināmā stenda, jo man ar to ūdeni bija izveidojušās visai tuvas attiecības. Tad devos pretī tētim, kurš paziņoja, ka rezultāts esot ap 1 st. 36 min. 30 sek. Biju apmierināts.

Drīz vien finišu šķērsoja Sm72. Aivaru gan palaidu garām, bet cik sapratu, tad šis ir biku ātrāk iespējis distanci par Sm72. Lai vai kā abi labi. Devos pārģērbties un tad jau finišam tuvojās Mošķis. Tik man par izbrīnu, viņš bija salipis kopā ar kādu daiļā dzimuma pārstāvi. Iemūžināju šo skatu. Līdz apbalvošanai bija palikušas 50 minūtes. Sākumā jau gribēju braukt prom tā arī nesagaidījis apbalvošanu, bet kad ievēroju, ka sporta hallē notiek ratiņbasketbols, tad domas mainījās.

Pēcāk pat sākās hokeja spēle, kuru arī varēja skatīties bez maksas. Biju ļoti iepriecināts par šādu iespēju. Drīz vien sākās apbalvošana, kuras rezultātā kļuvu par vienu diplomu biezāks. Pārlasījis visu informāciju, kas uz šī diploma bija uzrakstīta, apstulbu, jo mans rezultāts viss nebija tāds kā tētis teica, bet gan labāks – 1 st. 34 min. 24 sek., kas ir arī mans jaunais personiskais rekords. Jauki! Līksmības pilns devos pie sava skrējēju kluba biedriem, lai varētu izveidot kopīgu bildi, ko rādīt mazbērniem. Lai vēlāk varētu teikt: „Kad es vēl biju jauns un dulls kā tu, tad…”

P.S. Vēlējos vēl pateikt 3 paldies: 1) Tam tur augšā par man labvēlīgajiem laikapstākļiem; 2) Tētim, kurš bija klāt un atbalstīja; 3) Ludmilai, kura ir man kā iedvesmas avots un dzinulis skriet ikdienā, kā arī lielāka daļa dziesmas skriešanai manā mp3 atskaņotājā ir viņas ieteiktas. Paldies jums!!!!

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.