Jau deviņus gadus viņš iepriecina nepilnus piecus tūkstošus interneta dīkdieņu nedēļā un kādas ministrijas mājas lapas apmeklētājus. Intelektuālas un stulbas datorspēles, tehnokrātu ieraksti un saites uz interesantām lapām. Tautas lamuvārdu bibliotēka un datoriķu klasikas tulkojumi. Viņš ir gana dāsns, lai izveidotu resursu, kur viegli var sekot līdzi tam kas tad notiek Latvijas blogu dzīvē, kā arī zina ka ar blogiem naudu nenopelnīsi un pie psihologa labāk neiet. Jūsu uzmanībai pavisam ļāūņš ļāčīš bez ādas.

Pirmās veidotās intervijas sāku ar pamošanos, bet tev vajadzētu izrādīt cieņu un sākt ar drusku ātrāku brīdi. Aijā žūžū lāča bērni. Kad tu sāki vai maz eksistēja termins blogs?

Kad sāku, pasaulē šis jēdziens eksistēja, lai arī ne tik plaši pazīstams, kā tagad. Latvijā, protams, neviens par to nezināja. Arī es. Tai laikā man bija prasta mājas lapa “par mani”, “par manu kaķi”, un “mani dzejoļi”.

Un arī tad, kad mana lapa sāka izskatīties pēc bloga, es nemaz nenojautu, ka to tā sauc. Es vienkārši aizvācu visu, atstājot tikai “jaunumu” sadaļu, kas, kā izrādījās, arī ir tas pats blogs.

Wikipediā pie blog definīcijas ir interesanta bilde politisko blogu sakarā. Kāds ir tavs blogs tagad?

Mans blogs tagad ir tieši tāds pats, kāds tas bija vakar, pirms gada vai četriem – tā ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Tas atspoguļo to, kas mani interesē, kas ar mani notiek, par ko nav bail un slinkums uzrakstīt.

Ar domu, ka par nozagtām datu bāzēm neraksti?

Ja nozags manu, uzrakstīšu (smejas). Un ir arī datubāzes, kuru nozagšanas fakts liktu aizdomāties un kaut ko uzrakstīt arī man.

Visā šajā pasākumā ar datu bāzēm figurē divi tēli – BlackHalt un Atoms. Vai tev viņi ir pazīstami? Vai viņi ir tikai reportieris un cietušais?

Tā kā es tai visā padarīšanā (bāžu zagšana) neesmu iekšā nedz kā dalībnieks, nedz kā skatītājs no malas, nevaru kompetenti spriest par dalību ņemošajām personām. BlackHalt ir gana īpatnējs tēls, lai lielāko daļu no viņa teiktā/rakstītā es nekādi nebūtu spējīgs sasaistīt ar viņa darīto vai apkārt notiekošo. Atomu, savukārt, pazīstu personīgi un tāpēc labprāt izvairītos no komentāriem.

Manīju runas, ka BlackHalt ir izdomāts un kalpo kā mēness tumšā puse kādam citādi pazīstamam tēlam.

Man šķiet, ka tā ir konspirācijas teorija. Ja BlackHalt būtu kāda cita zināma tēla alter ego, tad izteiksmes veids ir gana unikāls un nesamākslots, lai primāro ego atrastu diezgan īsā laikā. Galu galā – mūsu internets ir maziņš, lai šādi būtu iespējams slēpties ilgstoši.

Tev liekas ka šis viss pēdējo dienu bardaks ir mazu puiku spēles?

Daļēji. Mazu puiku spēles, kuras var novest pie pavisam reālām un lielu vīru cienīgām sekām, lai arī tas diez vai notiks. Žēl, ka notikumi parāda, cik nesodīti var šādi rīkoties. Tur ir gan izpildvaras resursu neesamība, gan likumdošana akmens laikmeta līmenī, gan arī pašu incidentos iesaistīto pušu briedums, precīzāk – tā trūkums.

Tas ir tāds sīkais huligānisms, par kuru arī neviens sevišķi nespringst reālajā dzīvē. Bet tas, savukārt, var novest pie lielām problēmām vēlāk.

Un ko mēs, kas uz to visu skatās, izmanto varam darīt?

Ignorēt. Pavārīsies savā sulā un apniks. Jā, un klusām painteresēties tais vietās, kur stāv mūsu dati, vai ir viss kārtībā ar drošību. Un savest kārtībā tās lietas, kuras vari pats.

Kā arī rūpīgāk rīkoties, izvēloties paroles, rēķinoties ar to, ka tās var kāds iegūt. Ieteiktu izmantot vismaz piecas dažādas paroles, kuras pielietot dažādas uzticamības un nozīmes vietās – forumos vienu, privātajai sarakstei citu, internetbankai vēl citu.

Kāpēc tad populārākie raksti nekur.lv ir tieši par šo lietu?

Nekur.lv tops ataino to, kas interesē apmeklētājus.

Es saprotu nekur.lv konceptu, bet vai nav vajadzīgs resurss, kur parādītos līdzīgā veidā tikai saturīgi blogi?

Un kurš izvērtēs blogu saturīgumu? Es neņemtos to darīt. Katram ir savs viedoklis šai sakarā.

Kailas meitenes, intrigas un lieliskās ātruma polises un Maksima reklāmas kampaņas – lietas kas interesē. Ko tu pats lasi?

Laiku pa laikam pārskrienu pāri nekur.lv, lai būtu pie mums notiekošā lietas kursā. Bet pamatā lasu ārzemju blogus caur RSS. Lielum lielais vairums no tiem ir specifiski par tehniskām lietām. Lasīšana man ir daļa no informācijas ieguves veidiem un atsevišķi blogus neizdalu. Tik pat labi es varu ieskatīties TVnetā, noklausīties SWH ziņas, pusdienās pārskriet pāri Dienai, vai arī vienkārši parunāt ar jaukiem cilvēkiem pie alus kausa.

Ar ko tad Latvijas populārākais blogeris pelna iztiku savai ģimenei?

Nu jau vairākus gadus man ir sapņu darbs sapņu kolektīvā – vadu mazu IT daļu uzņēmumā, kurš nodarbojās ar Amigo.

Un blogs? Vai tas kādu labumu tev dod?

Materiālo labumu – nē.

Onkulis ko nopelna un tu ar divas reizes lielāku auditoriju neko?

Jā. Es vairāk koncentrējos uz citiem ienākumu gūšanas avotiem, nevis mēģinu no sava bloga kaut ko izspiest. Priekš kam? Protams, tas nav jāuztver kā paziņojums, ka laacz.lv reklāma nekad nav bijusi un nekad nebūs. Ja parādīsies iespēja, tad kāpēc to neizmantot.

Starp citu, man jau šķiet, ka Onkulis reklamē ar sevi saistītas lietas un patiesa reklāma no ārpuses pie viņa parādās dikti reti.

Bet ar rakstīšanu? Vai ir iespējams rakstot nopelnīt, varbūt ne uzreiz naudas pārskaitījumu, bet jaunu datoru, fotokameru vai hostingu?

Es nekad to neesmu darījis un nekad nedarīšu. Blogs man ir individuāls. Un, ievietojot šādu rakstu, lasītājs mulst un gribot negribot zaudē uzticību tā autoram. Daudzi, protams, saprot, ka nauda kaut kā ir jāpelna. Taču, arī tiem, kas saprot, mainās viedoklis un uzskati par blogu.

Tie tavi lasītie tehniskie ārzemju blogi naudu nepelna?

Redzi, apmaksāts reklāmas raksts par jaunāko übertehnoloģijas überproduktu nekādi nevar būt objektīvs. Ja reklāmdevējs paziņo – Tu vari rakstīt ko vien vēlies, mēs tev jebkurā gadījumā samaksāsim, tad man personiski rastos iespaids, ka mani izmanto.

Es nevaru 100% droši atbildēt, ka kāds no manis lasītajiem ārzemju blogiem nepraktizē apmaksātu rakstu rakstīšanu. Ja viņi to dara, tad ellīgi labi slēpj. Taču, kā jau minēju, šāda prakse ir negodīga attiecībā pret pastāvīgo lasītāju, lai cik šis apmeklētājs saprotošs būtu.

Lai kļūtu pa prezidentu vajag tikai simts. Tev ir pāri pa tūkstoti. Vai tu gribētu būt prezidents?

Nē, negribētu. Tas nav tas, ko vēlētos darīt.

Vai tu zini kas ir tavi regulārie lasītāji? Hanka dirsas tulkojumu laiku fani, tiem kam slinkums pašiem internetā meklēt labas lietas, vai arī tavi draugi un paziņas? Vai arī tie ir latviešu rupekļi no mūsu tautas lamuvārda projekta?

Man šķiet, ka pa drusciņai no visiem Tevis nosauktajiem. Es neesmu centies pētīt savu auditoriju, jo tad, gribot negribot, sāktu vairāk tendēt savus rakstus uz kādu mažoritāti vai arīdzan censtos piesaistīt tos, kurus pētījuma rezultāti neuzrādītu, taču man tas šķistu slikti.

Kā tev radās laacz un kāpēc viņš ir „ļāūņš”?

Laacz bija garš stāsts. Vidusskolā savulaik parādījās iespēja piekļūt pie interneta. Tad iepazinos ar IRC. Nācās domāt niku. Kā gadījās, kā ne, bet devītajā klasē pirmo reizi izlasīju Vinniju Pūku. Niks izdomājās – saistībā ar to – vinnijs, vpuuks, vpux, utt. Diemžēl, tā kā ar baiso oriģinalitāti es neizcēlos, aizvien biežāk sāka parādīties līdzīgi niki. Gribējās kaut ko citu, tad pārvētos par lāci. Arī tas ilgi nebija nekas jauns. Tad bija laaciicic. Dikti patika, bet kaut kā pārāk deminutīvs. Tad nu izdomāju noīsināt un pārveidot – iznāca laacz. Nekas viegli atminams tas nav, taču labāk šitā, nekā visu laiku mainīt niku. Amizanti, ka pēc gadiem uzzināju, ka nebiju vienīgais kādu brīdi ar šādu niku. Bet tā toreizējais īpašnieks piekāpās manā labā man par to pat nezinot.

Un „ļāūņš” – tās būs bijušas sekas no kādas senos laikos pārdzīvotas depresijas un toreiz dominējošā viedokļa par manu patieso attieksmi pret dzīvi.

Bet tagad kāpēc lācis nav kļuvis lādzīgs? Sapņu darbs, bērns labākajā vecumā, brīvdienās neesi pie datora.

Neesmu iedomājies, ka vajadzētu “ļāūņš” likvidēt, jo man tas nav traucējis. Un nekad neesmu uzskatījis, ka tas atspoguļo manu patieso noskaņojumu vai attieksmi pret dzīvi. Tāds kā māņu manevrs.

Savulaik, kad bija iepriekšējā laacz.lv versija, man bija ieradums mainīt adresi atkarībā no noskaņojuma. Teiksim, ja esmu paģirains, tad, ierakstot laacz.lv, Tu tiki pāradresēts uz “vai.tik.tas.nav.pohains.laacz.lv”. Pašlaik tas ļāūņš tur stāv jau velnsviņzin cik gadus un ir kļuvis par tādu kā pazīšanās zīmi.

Man sieva īsti nesaprot kāpēc es rakstu blogu un ja es ievietotu mūsu bērnu fotogrāfijas publiskai apskatei vispār tiktu izrakstīts no mājām. Ko tava sieva saka par tavu blogošanu?

Esmu vienmēr uztvēris to, ka daļa no manis ir tas, kas esmu internetā – blogā vai kur citur. Tā ir pavisam neatņemama daļa un mums nekad nav bijis diskusiju par to, ka man vajadzētu to darīt mazāk vai savādāk. Bērna bildes blogā – es esmu lepns tēvs. Un, tā kā man ir iespēja to paziņot arīdzan publiski, to darīju (protams, saskaņojot ar otru pusi).

Tieši tāpat ir ar motivāciju rakstīt – nekad neesmu uzdevis sev jautājumu – kāpēc es to daru. Pieņemu, ka psihiatriem/psihologiem būtu daudz, ko man šai sakarā jaunu pateikt.

Taisnības labad, ir jāatzīst, ka ir bijis ne viens vien mēģinājums aizvērt bodīti ciet – pamatā pēc krīzēm personiskajā dzīvē. Tiesa, nekad neesmu paziņojis, ka neturpināšu – vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka turpināšu.

Ar vienu šādu gadījumu saistās diezgan nepatīkams incidents. Novēru lapu, atstājot tās vietā ne pārāk pieklājīgu tekstu krievu valodā (vārdu stāvu skaits bija ievērojams). Īsi pēc tam notika servera maiņa, uz kura bez manas lapas atradās arī kādas vārdā nenosauktas ministrijas mājas lapa. Maiņas procesā šo to piemirsās izdarīt, kas rezultējās iekš tā, ka atverot vārdā nenosauktās ministrijas mājas lapu apmeklētājiem bija vienreizēja iespēja lasīt to, ko biju rakstījis savas lapas apmeklētājiem.

Vai tu jau esi atradis to žūksni uzlīmju „Es parkojos kā idiots”?

Nē. Šķiet, ka šai sakarā bija izveidots lokalizēts projekts pēc pasaules analoga. Taču tas vairs nedarbojās. Ja godīgi, biju jau piemirsis par šo. Iespējams, ka vajadzēs atsvaidzināt un pasūtīt uzlīmes pašam.

Tev ir iespēja publicēt apmaksātu rakstu. Puisim vienu stāvu augstāk stāv uz galda čupa ar tādam uzlīmēm.

Skaists mēģinājums (smejas). Principā, jāpiekrīt. Grūti ir nospraust robežu starp apmaksātu rakstu un bloga ierakstu.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.