Mišels Velbeks – Varbūt ir sala
„Tātad – ko pamostoties dara žurka? Paosta gaisu.” Ir kaut kāds tāls, tāls gadsimts. Vidusjūra ir pārvērtusies par dubļainu neskaidru zampu, Ņujorka drupās. Zemi piemeklējušas neskaitāmas kataklizmas, sākot ar sausumu, salu un karstumu. Savās mītnēs komunicējot dzejā ar citiem jauncilvēkiem sēž cilvēka nākamā versija. Viņi ir klonēti un pirmais darbs ir izlasīt savu priekšgājēju dzīves stāstus. Enerģiju viņi uzņem kā augi ar saules stariem un nicina tos kas devušies pie mežoņiem – izdzīvojušiem mūsdienu cilvēkiem. Visu grāmatu Daniela nākamās versijas lasa, ko tad sarakstījis ir viņu tālais sencis Daniels1. Viņš stāsta par savām attiecībām ar līdzcilvēkiem, sievietēm, par seksu, par jauno reliģiju, kura tad būs tā jauncilvēka radītāja.
Pirmās divas Mišela Velbeka grāmatas es esmu lasījis, bet diez vai spētu atcerēties par ko tās bija, jo nekādas paliekošas sekas tās manī neatstāja. Ar šo būs savādāk. Te ir daudz atziņas. Gan par to pašu seksu, gan bērniem un vecākiem, gan arī par to uz kurieni tad mēs ejam.
„Seksuālā bauda izsmalcinātības un intensitātes ziņā ir ne tikai pārāka par visām citām, ko sniedz dzīve, tā ir ne tikai vienīgā bauda, kas nenodara nekādu kaitējumu organismam, bet, gluži, pretēji, palīdz tam noturēt dzīvotgribu un spēku visaugstākajā līmenī, tā ir vienīgā bauda un, patiesību sakot, vienīgais cilvēka esības mērķis, un visas pārējās, ko saista ar smalkiem ēdieniem, tabaku, alkoholu vai narkotikām, ir tikai smieklīgs aizstājējs, izmisumā sameklēts surogāts, minipašnāvības, ko nevienam nav dūšas saukt īstajā vārdā, mēģinājumi iespējams drīzāk iznīcināt ķermeni, kam vairs nav pieejama vienīgā – īstā bauda.”
Būtībā viens no grāmatas svarīgākiem vēstījumiem. Veci un nevarīgi nevienam nav vajadzīgi.
Patika? Padod tālāk
un pieraksties saņemt līdzīgus ar 
RSS vai epastu.
Izklausās (izlasās) pēc labas lasāmvielas. Ja es pareizi saprotu tad tā Velbeka nākotne ir Utopijas (tur dzīvo klonetie) un sabrukuma (mežoņi) sajaukums?
Nākotnes dzīve tur maz aprakstīta. Tikai daži fakti un dzeja. Vairāk jau koncetrējas uz tagadni un to ka tā var būt, ja vien, šīs te, mūsdienu vērtības būs augstā cieņā.
Lieliska grāmata!Skarba, parupja, bet patiesa-tāda, kas neatlaiž. Lieliska valoda (tulk.Dens Dimiņš)Grāmata, kas ilustrē to, cik laicīgā pasaule ir īslaicīga un otršķirīga, gaistoša..Centrālais varonis- vīrietis, kurš sāk novecot un izjūt kā garīgas, tā fiziskas sekas- novecojušas miesas traģismu. Vīrietis, kurš savu mūžu ir aizvadījis satīrisma un cinisma plāksnē galvenokārt smīdinot tautu ar saviem lieliskajiem skečiem, nodarbojoties ar seksu tikpat lielā mērā kā elpojot, ir spiests apjaust, ka ir kļuvis vecs un , ka vecums pretstatā visnereālākajām orģijām un izvirtībai ir tabu tēma…
Man tā visa fakošana un atsūkāšana atgādina tādu emocionali atsaldētu vandīšanos pa izgāztuvi, kur dažam labam patērētājam var arī paveikties, atrododot mazlietotu un strādājošu iPhone. Lai veicas.
Tirādes par vecumu arī iespaidīgas, Bībelē gan lakoniskāk – tevi vedīs, kur tu negribi.
Apjomam jau jābūt – citādi – par ko gan maksāt?
Tulkojums man patikās.
Talāk par pusi neesmu ticis – vai vērts?
Nu mazāk “vandīšanās pa izgāztuvi”, vien piemetīs drusku depresijas un pusmūža krīzi, un dosies tik tālāk.