Bērnībā, kad sāka nogatavoties jāņogas, ērkšķogas un upenes, mani pārņēma paniskas bailes. No tās dienas, kad mamma paņems spaiņus un teiks, ka jābrauc uz Talsiem. Lai arī esmu no laukiem, dzīvoju piecstāvu mājā un vienīgie dārza darbi bija divdesmit nelielas katru gadu uzaramas vagas. Puse no tām kartupeļi, otra puse dažādi dārzeņi. Bet Talsos bija vecāsmātes ogu dārzs un reizi gadā tur bija mana katorga.

Es esmu skrējis maratonu, kāpis kalnos, piedalījies dzemdībās, bet grūtākās dienas man bijušas tieši lasot ogas. Cik tad tur tas jāņogu krūms liels? Bet tādam puišelim visu dienu nosēdēt blakus lielam krūmam… un ķirša galotnē pēc pēdējiem piķa melnajiem gardumiem ļāva kāpt tikai tad, kad bija pilns spainis ar tīri salasītām ogām… Tā nu tas Talsu dārzs jau bērnībā lika pašam sev solīt – tad kad būšu liels nekad mūžā ogas nelasīšu un saviem bērniem nelikšu to darīt.

Lai arī neesmu baigais ogu ēdājs, tagad šis laiks, kad parādās pirmās dārza ogas, ir brīnišķīgs. Sarkano jāņogu un upeņu gadījumā jau var pa gabalu redzēt, kuras gatavas un kā lieli dārgumi ātrāk nogatavojušās tiek apēstas. Ērkšķogu krūms tiek aplidots gluži kā smuka meitene un ik pa brīdim tiek paspaidītas ogas – vai gatavas? Bet man pašam visvairāk garšo baltās jāņogas. Droši vien bērnības ogu lasīšanas trauma kaut ko manai garšas sajūtai ir nodarījusi. Baltās jāņogas vecmammas dārzā nebija.

Pabeidzot bērnudārzu, gribēju kļūt par ekskavatoristu, un tieši tāpat ir izgāzusies mana ogu nelasīšanas apņemšanās. Bērniem ik pa laikam atgādinu par ogās esošiem vitamīniem un, lai viņi tiktu pie saldējuma, sūtu pie krūma ēst jāņogas. Un pats dažreiz lasu. Jo no tām taču var uztaisīt tik daudz un dažādus gardumus.

Sarkanās jāņogas tiek lasītas želejai. Mūsdienās veikalā var nopirkt visu, bet tikai ne kārtīgu jāņogu želeju. Bet tā tik ļoti vajadzīga vienam no maniem iecienītākajiem pastas mērču veidiem – Boloņas mērcei. Lai arī pieļauju, ka neviena restorāna Boloņas mērce jāņogu želeju nav redzējusi un Boloņas mērce ar jāņogu želeju garšas ziņā nav atšķirama no Boloņas mērces bez jāņogu želejas, bet tieši šīs mazās nianses un to apmierināšana ēst gatavošanu padara par aizraujošu.

Upeņu ceļš līdz manam vēderam ir ilgāks. Vienkāršākais veids ir saspaidīšana kopā ar cukuru un ielikšana tālākajā ledusskapja plauktā par godu saaukstēšanās laikam. Lieliska vitamīnu bumba. Bet sasaldētas veselas ogas pat ziemu nesagaida un tiek apēstas kā konfektes. Sarežģītākā veida galarezultāts ir Crème de cassis. Salds, biezs, tumšs upeņu liķieris. Lai arī oriģināli tas nāk no Burgundijas, to arī latvieša mājas apstākļos nav nemaz tik grūti pagatavot. Viss, kas vajadzīgs – upenes un pacietība. Upenes jāaplej ar šņabi, bet pacietība ir vajadzīga piecas nedēļas gaidot pirmajā etapā un divus mēnešus otrajā, kad izfiltrētu uzlējumu notur kopā ar sīrupā savārītu cukuru. Saldo liķeri var dzert tāpat – kā to iecienījis slavenais detektīvs Erkils Puaro. Smalkāk tā vienu daļu sajaukt ar deviņām daļām baltvīna un dzert kā kokteili Kir.

Un ērkšķogas? Mamma reiz tēvam uzticēja sataisīt ērkšķogas kompotā. Pēc tam nolamāja, jo visu bija izdarījis nepareizi. Bet kad taisīja vaļā, iekšā bija tik debešķīgi karamelizētas ogas, ka tajā gadā tas bija lielākais gardums. Tēvu pie kompotu gatavošanas vairs dabūt nevar, bet negadījumiem nav recepšu. Tikai sajūtas.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.