Lai arī cilvēks ir visneprognozējamākais radījums zemes virsū, veselībai un veselam saprātam pa labu nāk mošanās noteiktā laikā un vēlams savā gultā, trīs reizes dienā sēsties pie attiecīgi brokastu, pusdienu un vakariņu galda, un braucot pēcpusdienā no Latgales uz Rīgu – vakarā tur arī nokļūt. Jāpārlasa upenes priekš creme de cassis un jāaizmieg iepriekšminētajā savā gultā. Bet dažreiz dzīve ir kā kino – no rīta pamostoties, tu nezini kur vakarā aizmigsi, un ar ko. Kā arī kādus citus kino cienīgus stāstus uzzināsi un seriālos redzētās epizodes piedalīsies.

Orinoko ir trešā garākā Dienvidamerikas upe. Un lielākā Venecuēlā. Ar Orinoko upi saistās pasaulē augstākais ūdenskritums Anhels uz vienas no upes pietekām – Čurunas upes Gvajānas plakankalnē. Savukārt šeit atrodas tepuji, kurus Arturs Konans Doils, slavenā Šerloku Holmsu radītājs,  izmantoja savā fantastikas grāmatā „Zudusī pasaule,” ko atceros bērnībā lasīju un sajūsminājos, jo uz viena no tāda tepuju kalna, kuru virsotnes ir plakani kā galds un biljoniem gadus veci, varoņi atklāja dinozaurus. Filma arī tāda ir.

Latvijā arī ir savs Orinoko ar īstu venecuēlieti. Koknesē. Viesu māja un restorāns pie upes, kā paši saka – vienā no skaistākajām Latvijas vietām. Droši vien simtiem viesu mājas par sevi tā saka. Un vēl tik pat daudz atrodas pie upēm, ezeriem un jūrām. Latvija jau vispār ir baigi skaistā vieta. Bet šis stāsts nav par viesu māju vai restorānu skaistā vietā, bet gan par attieksmi. Venecuēliešu attieksmi. Lai arī viņš nemaz nav venecuēlietis – runā latviski, uzvārds latvisks un vecāki ir latvieši, kas labāku dzīvi meklējuši Venecuēlā.

Latvijā viņš ir tāpēc, ka Venecuēlā iet vēl sūdīgāk. Deviņdesmitajos gados bez ieroča apkārt neviens nestaigāja un ar dzīvojamās mājas profesionāliem apsargiem aiz piecus centimetrus bieza bruņu stikla vajadzēja sarunāt – ja mājas garāžā iebrauc un noliek mašīnu ne savā vietā, tad tas nozīmē, ka ir paņemts par ķīlnieku, tiks uzvests dzīvoklī un pilnībā aplaupīts.

Es atvaļinājuma laikā biju vēl vienā viesu mājā. Žurnālos aprakstītā, izslavētā, baigi smalkā un tā. Man patīk gatavot tiramisu, man pat ir teikuši, ka gatavoju pašu labāko tiramisu pasaulē, ko viņi ir ēduši. Ne jau tādi, kuri gribētu man pielīst vai ko tādu. Tāpēc, visur kur rodas tāda situācija un ēdienkartē ir iekļauts šis itāļu brīnums, es to pasūtu un pārliecinos par to pats. Šajā glaunajā iestādē tā bija ņirgāšanās par tiramisu un, protams, es savu sašutumu demonstrēju atstājot dārgo desertu tikai pagaršotu. Un dabūju samaksāt kā par pilnībā apēstu tiramisu.

Pavārus netiesā, gaumes un izpratne par to kā būtu jāgaršo ēdienam ir dažādas, bet, ziniet, kā tas būtu noticis Orinoko? Tev negaršo tiramisu mūsu gaumē? Pamēģini siera kūku, un man netīkamais ēdiens no galda pazustu un es par to nesamaksātu ne santīma. Šeit zina, ka pats svarīgākais ir apmierināts klients. Klients, kurš tiek ātri apkalpots, viņš tiek pie garšīga ēdiena tieši viņam un, ja nu pavāram sanāk aizķeršanās un gatavošana notiek ilgāk – arī pie glāzes vīna vai mazām uzkodām uz restorāna rēķina. Nu tāds klients, kurš saviem draugiem teiks – brauciet uz turieni, tur viss ir forši. Tieši tāpēc jums šis viss ir jālasa. Es esmu tieši tāds – sasodīti apmierināts klients.

Dzēris atdzesētu baltvīnu ietinies pledā, braucot ar sievietes stūrētu Bentley uz Kokneses pilsdrupām, vērojis milzīgo mēnesi vietā, kur zem ūdens palicis ir Staburags, vakariņās ēdis foreli, kura visticamāk pāris stundas atpakaļ ir bijusi laimīga zivs un peldējusi savās laimīgās zivs gaitās, pamodies redzot kā Daugavā lec zivis un bijis patiešām skaistā vietā. Tur viss ir forši. Un būs arvien foršāk un foršāk, jo prasot saimniekam kāds ir viņa hobijs – Orinoko ir viņa hobijs. Un viņš saviem cilvēkiem ir iemācījis kā apietas ar klientiem foršās vietās.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.