Man ir gandrīz simts pavārgrāmatas. Varbūt pat vairāk. Tajās varu izlasīt, kas labi der kopā ar kardamonu, kā mainot miltu, piena un olu attiecību var panākt dažādu mīklu iegūšanu. Varu uzzināt, ko pēdējā maltītē gribētu galdā celt visi slavenākie pasaules pavāri un varu izlasīt stāstus par pasaules kulinārijas lielvalstu virtuvēm. Savā grāmatplauktā atradīšu jebkuru franču recepti un varu pateikt ko labprāt ēda Hitlers. Man ir stāsts par virtuves verga piedzīvojumiem un ēst gatavošanu vakuumā. Lasīt tālāk »
Seriāliem ir divi būtiski trūkumi – tie tik nenormāli aizrauj, ka nekas cits uz pasaules neinteresē un kādas sērijas vidū tev šis seriāls apnīk, un vairāk neskaties ne epizodi. Tad nu padalīšos ar dažiem seriāliem, kuri man jau ir apnikuši. Lasīt tālāk »
Liela daļa pavāru un veselīgi dzīvojoši cilvēki skandē, ka pats svarīgākais ēšanā ir lokāla domāšana. Tagad ir kartupeļu laiks un uzturā ir jāēd kartupeļi. Nevis sparģeļi no otra pasaules gala. Tagad ieskābētie kāposti pēc mēneša būs ieguvuši pirmo labumu un tad vakariņās galdā būtu jābūt tiem, nevis mākslīgi izaudzētiem rukolas salātiem. Saulainās rudens dienās līdakām ir lielais bads un ķeras kā trakas. Nekas nevar būt labāks par līdakas kotletēm. Banānus lai ēd mērkaķi, tagad jāēd dzērvenes. Vietējie restorāni galdā ceļ to, kas nogatavojies tepat netālu un interesanti paēst mīļotāji pēc eksotikas dodas uz turieni, kur eksotika ir ikdienas ēdienreize. Lasīt tālāk »
Gluži kā tajā smukajā bērnu filmā, dzīvē mēdz būt brīži, kad tu nevari ēst, ko gribi un kad gribi. Lai arī kādi būtu tavi ēšanas paradumi un vēlmes, lai arī cik veikls esi pats virtuvē, bet jāēd ir to, ko dod un tad kad dod. Lasīt tālāk »
Mans tēvs ceļas piecos no rīta, dzer kafiju un palasa internetus. Pēc tam izbraukā ezeru un pārbauda kā ķeras zivis. Ēd brokastis brīvā dabā un mēģina iemācīt dumjam papagailim nebļaut uz sauli. Un lasa grāmatas. Bet pats foršākais ir tas, ka bērnībā viņš par to ir sapņojis. Lai ir sava vieta, visi liek viņam mieru un ļauj lasīt grāmatas. Es gribētu tā pat, ja nu vienīgi vēl skatīties filmas. Lasīt tālāk »
Tad kad gribu ko pagatavot, tad nevis dodos pie sava pavārgrāmatu plaukta, bet meklēju internetā. Plauktā ir tikai stāsti par ēdienu un dažas obligātās recepšu grāmatas. Savukārt internetā visticamāk atradīsiet pat Hanibala Lektera receptes. Diemžēl pašas labākās vācu ēdienu receptes būs no vāciešiem, pastu vāra vispareizāk itāļi un īstu fish&chips gatavo tikai angļi. Labi, ka ir Google Translate. Lasīt tālāk »
„Jo vairāk gabalu nomainīja cits citu, jo grūtāk man bija apslāpēt asaras. Labi, lai būtu, es jau teicu, biju nogurusi, bet jutu kamolu, kas brieda, brieda arvien lielāks manā kaklā.
Pārāk daudz emociju vienai reizei. Mans Simons, mana Lola, mans Vinsents, mans Eshalucinēju klēpī un visa šī mūzika, kas jau tik ilgi palīdz man dzīvot…” Lasīt tālāk »
Bērnībā, kad sāka nogatavoties jāņogas, ērkšķogas un upenes, mani pārņēma paniskas bailes. No tās dienas, kad mamma paņems spaiņus un teiks, ka jābrauc uz Talsiem. Lai arī esmu no laukiem, dzīvoju piecstāvu mājā un vienīgie dārza darbi bija divdesmit nelielas katru gadu uzaramas vagas. Puse no tām kartupeļi, otra puse dažādi dārzeņi. Bet Talsos bija vecāsmātes ogu dārzs un reizi gadā tur bija mana katorga. Lasīt tālāk »
Daži pazīstami smalkēži pirms došanās uz nebijušu vietu ārzemēs taujā draugiem pēc padoma. Kurā restorānā obligāti ir jāietur vakariņas, kur būtu jāēd pusdienas un kurā kafejnīcā var dabūt vislabāko kafiju brokastīm. Vīna un laba alus mīļotāji savukārt tieši tāpat apjautājas par vīniem, kas noteikti būtu jānobauda, vai alus šķirnēm, ko grēks nepamēģināt. Lasīt tālāk »
Kā vasara tuvojas, tā bērni sāk trīcēt par to, ko viņi vasarā darīs. Es nezinu kā citi bērni, bet manējie grib uz Harija Potera, Krēslas vai Bada spēļu nometnēm, bet diemžēl es nestaigāju Dolce&Gabbana džinsās. Pēdējos gados par kompromisa variantu tiek izvēlēta orientēšanās nometne, ko pēc Jāņiem organizē orientēšanās klubs „Auseklis.” Lasīt tālāk »
