Vecmāmiņai mazai esot viņas tēvam tika piešķirta zeme meža vidū, un vēl tagad viņa atceras, kā tika rauti celmi un dedzināti lielos ugunskuros. Pašiem bija savas druvas un milti pietika gandrīz visu gadu. Putraimiem un mannā arī nevajadzēja uz Rimi skriet pakaļ. Un viņi cepa savu maizi un plātsmaizes. Biezu, biezu mīklas kārtu un drusku no tā ko lika virsū, jo cukuru arī nemaz tik viegli nebija dabūt.

Ģimenē mammas mamma ir izslavēta plātsmaizes cepēja. Katrās svinībās galdā tiek celta biezpienmaize, drupaču maize un ābolmaize, un nekādas veikala tortes nespēj tām stāvēt līdzās. It sevišķi ja nu pat no krāsns – tādu siltu varētu apēst veselu plāti. Mana sieva vecmāmiņai uzprasīja, kā tad labāk tās plātsmaizes glabāt, bet meistarei tik apmierināts smīns sejā vīdēja. Viņas ceptās nav jāglabā. Tās tiek momentā apēstas.

Nemaz nezināju, ka plātsmaizes cepšana, gluži kā vecos stāstos maizes diena, ilgst patiešām visu dienu. Mīklas taisīšana, raudzēšana, izlikšana uz plātīm, visu to piedevu gatavošana un galu galā pati cepšana. Un nevar jau tā vienu plāti, saldam ēdienam pie vakara tējas. Uzreiz sešas, jo vecmāmiņa tā nemāk, viņai bērnu ir vairāk kā dažam labam mazbērnu, nemaz nerunājot par mazmazbērniem, kuriem drīz jau pašiem varētu būt bērni.

Šoreiz es centos ievērot vecu teicienu un mācījos no citu kļūdām. Vedu vecmāmiņu pie sevis un centos soli pa solim apgūt viņas lielisko prasmi, mēģināju bērnus tajā ieinteresēt un sanāk vēl, ka visu šo nedēļu brokastīs ēdīšu plātsmaizes. Pirmo reizi mūžā paša ceptas. Un klusībā ceru, ka arī kāds mans mazbērns vectēvu vedīs pie sevis, lai apgūtu šo māku, ko es esmu apguvis no savas vecmāmiņas.

Ļoti centos visu to pasākumu pārvērst gramos, mililitros un minūtēs, bet apzinos, ka diez ko jau man tas precīzi nesanāca, jo to sajūtu nevar izmērīt. Vien pagaršot jēlo mīklu, lai uzzinātu vai pietiekami salda, mīcot mīklu ar rokām just cik tā vijīga vai cieta, sagaidīt īsto brīdi līdz kārtīgi uzrūgusi un cept kamēr brūnas maliņas īsti nemaz nezinot cik ilgi.

Visam pamatā ir milti. Veseli divi kilogrami miltu. Bet no sākuma 200g margarīna, ar 50g cukura tiek izkausēti puslitrā karsta ūdens un vēl viens puslitrs tiek pieliets vēsais, lai viss šis maisījums nebūtu karsts. Vecmāmiņa, fotoaparāta un mazbērna ar bloknota iespaidā, nozīmēja pieliet visu litru karstā, bet aukstais gaiss uz balkona šo maisījumu ātri vien pārvērsa vajadzīgā temperatūrā. Blakus tam vajag svaigā rauga paciņu ar nedaudz miltiem, kārtīgu sauju cukuru un siltu ūdeni samaisīt, līdz viss raugs izkūst un nolikt parūgt.

Tad sākas mīcīšana. Lielākajā bļodā (kāju bļodā) tik iebērti gandrīz visi divi kilogrami, atstājot drusku lai varētu pieregulēt un vēl dažādām tehniskām lietām, piesistas trīs olas, dažas šķipsnas sāls un margarīna ūdens. Un mīcīt, kulstīt, klopēt un bakstīt uz nebēdu, pievienot uzrūgušo raugu, šļuku eļļas, un atkal mīcīt, kulstīt, klopēt un bakstīt, līdz tas viss smuki atlīp no pirkstiem un tiek iegūta vienmērīga saturīga masa. Ja pa cietu, pievienojam vēl ūdeni, ja pa mīkstu – miltus. Kāpēc ne pienu? Piens padarot garoziņu cietu. Beigās apkaisām ar miltiem, dvieli un gaidām līdz līdīs laukā.

Tagad kad mīkla uzrūgusi (divkāršojusies vai trīskāršojusies, velns viņu zina, bet galvenais lai taisās pamest bļodu) to liek uz ieziestas cepešplāts. No laikiem, kad vecmāmiņa pieskatīja mazo bērnu, ledusskapī stāvēja arhaisks veidojums, kas tika dēvēts par kamariņu, kurš reizē ar bērna došanos uz bērnudārzu tika atdots sunim, bet izrādās ka plātsmaizes cepšanai tas ir svarīgs elements. Izlīdzēties gan var ar margarīnu iesmērējot plāti. Ieziesta plāts ir jāpārkaisa ar miltiem. Paņemot mīklas gabalu (kurš pietiks vienai plātij), tas iz jāizliek, spiežot un stiepjot, pa visu plāti. Galvenais ir nespiest un nevilkt pašu maliņu, kurai tad arī būs smuki jāapbrūnē, jāuzpūšas cepot un viss iekšā jāsatur. Kad šis inkvizitoru cienīgais darbs paveikts, plāts ar visu mīklu vēl uz brīdi jāpatur parūgt.

Manis pēc varētu taisīt tikai biezpienmaizi, bet katram jau savs. Bērniem labāk tīk ābolmaize, sievai drupaču, tāpēc daudzveidībai taisām visas. Ābolmaizei vajag skābākus ābolus, sagrieztus mazos gabaliņos. Plāti ar mīklu noziež ar lauku krējumu, ber virsū ābolus un vēl visu pārkaisa ar cukuru. Biezpienmaizei ņem ļoti daudz biezpiena (1kg pietiek pusotrai plātij), trīs olas, 50g mannas un visu kārtīgi samīca. Garšai var pievienot vaniļu, bet bez tās arī ir tīri tā neko. Manna biezpiena masai ļauj smuki piebriest un labāk satur kopā. Cukuru gan pievieno īsu brīdi pirms likšanas uz plāts, lai nesasulojas. Šim plātsmaizes veidam mīklu jānoziež ar vienas sakapātas olas un piena maisījumu, lai biezpiens izceptai nelektu nost. Pēc tam liec čupās biezpienu un smuki izklāj pa visu plāti. Un pati neveselīgākā – drupaču maize. 400g margarīna ar cukuru, miltus berot klāt tik daudz, lai veidojas drupačas. Gudrās grāmatas sakot ka margarīns ar cukuru esot pirms tam jāsaputo.

Cept vajag 210 grādos un aptuveni divdesmit minūtes. Bet kā jau pirmīt teicu – jācep līdz gatavs. No sajūtām. Īsi pirms gatavas (brūnas maliņas), plātsmaizes izņem no krāsns, pārziež ar krējumu un nobārsta ar cukura un kanēļa maisījumu. Un ieliek krāsnī vēl uz brīdi. Pēc tam izņemtas gan jāsargā no apkārtējiem, ja ir vēlme par tām kaut brīdi papriecāties. Pirmā plāte parasti tiek apēsta pat bez tējas.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.