Pols Sasmens – Relikvija
Ik pa laikam šeit padalīšos ar izlasītām grāmatām. Protams nevajadzētu cerēt ka parādīsies tikai un vienīgi profesionālā literatūra, vai grāmatas no augstajiem plauktiem. Es esmu tikai vienkāršais lasītājs un lasu vienkāršas grāmatas. Tā kā nevērtējiet mani pēc grāmatām kuras lasu.
Pirmā šeit aprakstītā ir Pols Sasmens grāmata Relikvija. Kārtīgs puišu gabals ar vēsturiski informatīvu piesitienu.
Kārtējo reizi izbrīna tulkotāji uz latviešu valodu, jo grāmatas nosaukums orģinālvalodā ir The Last Secret of the Temple, kas nu gluži nav tā ka iztulkots. Bet protams arī latviskais nosaukums atbilst grāmatas saturam, jo runa tiešām ir par ebreju svēto relikviju – septiņžuburu sečturi, jeb menoru, kas starp citu attēlots Izraēlas valsts ģērbonī.
Tā nu autors izved cauri tā pazušanai 70. g.m.ē un škietamai atrašanai nacistu okupācijas laikā. Grāmatas galvenais sižets notiek mūsdienu Izraēlā un Ēģiptē, kur divi naidīgi izmeklētāji cenšas sadarboties, lai beigās atrisinātu katrs savas milzīgās problēmas. Autors veikli paskaidro gan ebreju, gan arābu ticību būtību un notikumus Otrajā pasaules karā, kas noveduši līdz patreizējai situācijai Tuvajos Austrumos. Sižets ir gana samudžināts, lai nevarētu tā vienkārši noteikt kas ir kas un kā tad viss beigsies.
Šī nebūs tā grāmata kuru lasīšu vēlreiz, bet lai aizpildītu pāris vakarus ar ko aizraujošu un lasāmu, tad tā ir tā vērta. Noteikti vērtīgāka informācija iekšā nekā Panorāmas sausajās ziņās par to cik palestīnieši uzspridzinājušies un cik ebreji paņemti līdz.
Patika? Padod tālāk
un pieraksties saņemt līdzīgus ar 
RSS vai epastu.
[…] piedzīvojumu gabalus, kas pēdējā laikā kļuvuši populāri, kā piemēram jau aprakstīto Pola Sasmena „Relikviju.” Vai franču tendenci aprakstīt savu ārprātu dienasgrāmatas formā Buijē „Viss par […]
Cik liela ir ticamība tam vēsturiski informatīvam piesitienam? Parasti cik nācies ar šādām grāmatām sastapties, informācijai ir bijis tikai tāds dekoratīvs raksturs, lai gudrāk izklausās un vairāk liktu lasītājam noticēt un iejusties, taču lielākā daļa apskatot tuvumā ir ne ar ko nesegti izdomājumi :(
Nemaz nešaubos ka tā ir, bet šāda veida grāmatas dod iespēju papētīt to lietu dziļāk, ja licies notikums interesants, jo diemžēl daudz vēstures notikumi ir dažādi traktējami un neviens nemaz nezin kā tad īsti bija.
Bet ko tu domā piemēram, par tādu grāmatu kā U.Eko “Fuko svārsts”? Arī daudz sazvērestību teorijas, bet piesauktie fakti tiešām ir fakti.
Diemžēl vai par laimi, šī grāmata man vēl priekšā. Tākā nevaru neko te komentēt.
Kā Tu to domā: Nevērtējiet mani pēc grāmatām kuras lasu. Tā taču ir Tava izvēle. Gribu – lasu, negribu – nelasu. Kad izlasu grāmatu, kas man patikusi, gribas pēc iespējas vairāk cilvēkiem to pateikt. Dažkārt nopērku vairākus eksemplārus un dāvinu draugiem. Bet nemokos ar tām, kas nav manai galvai, vai dvēseles stāvoklim. Un kāpēc lai tāda būtu jāpabeidz lasīt, ja ir tik daudz kas vēl jāizlasa?