Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt. Savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties. Savs laiks sērot, un savs laiks diet. Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt. Savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt. Savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest. Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt. Savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst. Savs laiks karam, un savs laiks mieram.” Sālamans mācītājs 3:1-8.

Mans bērnībā pirmais reliģiskais pārdzīvojums saistījās ar tās ļauno pusi. Ticēšana Dievam man atņēma lauku sētu ar zirgiem, video multenes, pirti un piedzērušos onkuļu stāstu klausīšanos. Tādam mazam, daudzstāvu mājā dzīvojošam, puikam gāja zudumā daudz jautrības. Senča draugs, kurš rīkoja šis iedzeršanas, Rembo video kasešu vietā sāka demonstrēt moderno reliģiju dievkalpojumus. Un tēvam pavisam sīkam, manas vecmāmiņas māsa bija atņēmusi jebkādu ticību Dievam un līdz ar to video filmām par tā pielūgšanu.

Piecu gadu vecumā viņam vajadzēja rudeni pavadīt pie Veltas tantes riktīgā lauku mājā. Maizes cepšana, irbītēm slazdu likšana un pirmais suns vārdadienā. Tantei bija veca šujmašīna, ar visādiem diegiem, kloķīšiem un āķīšiem. Kādu dienu mazais puika tika iesaukts šujmašīnas istabā un viņam lika atzīties tās aiztikšanā, grozīšanā un diegu galīgā ellē samudžināšanā. Pie tam piekodināja, ka Dievs visu ir redzējis un nav ko izlocīties. Ticība pagalam, jo matemātiski domājoša puiša loģiskie secinājumi – kā var eksistēt kaut kas tāds, kas noteikti ir redzējis to, ko es neesmu darījis? Pat tuvumā neesot bijis.

Pāris reizes video esmu redzējis tos brīnumus, kur kā Ficdžeralda „Neticamais stāsts par Bedžaminu Batonu” liek sākt staigāt paralizētajiem vien ar vārdiem, rokas uzlikšanu un grupveida aleluja. Es pat intereses pēc pāris reizes biju aizgājis uz vietējās rūpnīcas aktu zāli paskatīties uz to visu pašmāju variantā. Vai nu pagastā nebija kroplie kuriem likt staigāt, vai arī jaunizceptais sludinātājs nezināja īstos vārdus. Kā arī, ļoti ar šo visu pārņemto, manas pirmās mīlestības māsu, kopā ar vēl daudziem pa ceļam bijušiem, brutāli nogalināja kāds prātu zaudējušais. Kāds tur vēl Dievs…

„Došu tev nelielu ieskatu par Dievu. Dievam patīk vērot. Viņš ir draiskulis. Padomā par to. Viņš deva cilvēkiem instinktus. Viņš deva jums šīs pavisam neparastās dāvanas, un pēc tam viņš ko dara, viņš izklaidējās, veido savu pasauli, kosmisko izpriecu īsfilmu. Viņš uzliek pretī noteikumus. Tas ir pasaulē stulbākais gājiens. Skaties, bet nepieskaries. Pieskaries, bet nenogaršo. Nogaršo, bet nenorij. Un kamēr tu lēkā no vienas kājas uz otras visu to ievērojot viņš smejās. Sasodītais slimais. Viņš ir sadists. Nekaunīgs saimnieks. Pielūgt to? Nekad.” Miltons no Sātana advokāta.

Bet Naums Nadeždins man lika uz to visu paskatīties savādāk. Ne jau viņš pats, bet viņa grāmatas. „Pasaules radīšana” iespaidā es iegādājos pats savu Bībeli. Dārgu, skaistu, ar apzeltītu maliņu. „Sarunas ar Dāvidu” lasīju naktīs, braucot trolejbusā un kamēr priekšnieki bija atvaļinājumā – pat darba vietā.  Pie tam „Pasaules radīšana” tagad ir iegādājama par latu Rozes grāmatnīcās un izrādās, ka autors par savām grāmatām nekādu naudu neprasa un nesaņem, visu dzīvei nepieciešamo viņš ir saņēmis par velti un tāpēc par savu rakstīšanu neko neprasa.

Grāmatas, lai arī var uztvert kā izklaides literatūru vai pat detektīvus, ir par dzīvi. Par to kas ir Dievs, par to kāda vieta cilvēkam ir pie viņa un interesanti izskaidro Bībeles pirmās grāmatas. Ādams un Ieva neesot pirmie cilvēki uz zemes un Dievs nav radījis pasauli sešās dienās, bet viņi ir pirmie kas sapratuši absolūto mīlestību un Bībelē aprakstītās sešas dienas ir pasaules uzbūves līmeņi. Tāda alegorija par daudziem kristiešiem tik burtiskiem vārdiem.

„Un jūs esat pārliecināts, ka neesat Dieva dēls? Es esmu Dieva dēls. Es to zinu, jo par to ir rakstīts Bībelē. Jēzus arī to zināja, viņš nekur nav teicis, ka ir Dievs. Viņš taču teica «Tēvs mūsu», nevis «Jēzus Tēvs»! Jēzus mācīja, ka mēs visi esam Dieva bērni. Jēzus, Buda, Ābrams, Dāvids, Zālamans un citi gudrie – viņi visi devuši savu ieguldījumu cilvēka attiecībās ar Dievu. Šie personāži pārkāpa esošās reliģiskās organizācijas robežas un gāja tālāk. Bet viņu sekotāji radīja jaunu organizāciju. Taču, lai kā kāds censtos sekot sava skolotāja – Kristus, Budas vai Muhameda – bauslībai, nekas nesanāk. Sanāk tikai tiem, kuri iet savu ceļu. Piemēram, Svētais Asīzes Francisks neatkārtoja Kristu, viņam bija personiskas attiecības ar Dievu un visa dzīvā radība – brāļi un māsas. Ikviens cilvēks ir unikāls, un tikpat neatkārtojamas ir viņa attiecības ar Dievu.”  No DB intervijas ar autoru.

Man droši vien ir pienācis īstais vecums. Lai padomātu par to kas būs pēc tam. Lai gribētu saprast kas vispār notiek un kam ir jēgas, un kam nav. Lai ticētu ka satikts cilvēks var būt labs un mīlestības vērts, un visi nav tieši tādi paši kā es – sasodīti pakaļas. Varbūt tāpēc es esmu apdomājis iespēju aiziet uz baznīcu un noklausīties dievkalpojumu, mēģināt budistu mūka uzraudzībā pētīt savu elpošanu un koncentrēties uz to, vai arī ka jau izdarīju – nopirkt Bībeli, lasīt grāmatas brīvām dvēselēm un ar saukli „laiks lauzt steriotipus,” vai skatīties dokumentālās filmas par reliģiju.

„Come on, believe in Jesus. What do you have to lose? It’s like the lotto. You can’t get saved if you don’t play.” Iesaku noskatīties filmu Religulous visiem kuriem gribas uzzināt ko vairāk, drusku pasmieties un mēģināt saprast. Džeks braukā apkārt pa pasauli un izvaicā cilvēkus par viņu Dievu. Treileru parka baznīcas apmeklētājus, gejus musulmaņus, mormoņus un jūdus. Zinātniekus, saentologus un citus trakos. Interesanti, spēcīgi un jautri.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.