Picas krāsns
06/02/2014 iekš kulinārijas novirze
Būt savas mājas restorāna pavāram ir vienkārši. Klienti un to vēlmes saprotamas, ar virtuves eksperimentu baudīšanu neviens aizrauties nevēlas un perfektā ēdienkarte zināma. Ja vajadzētu noteikt kādas virtuves restorāns ir manās mājās, tad nemaz nevajadzētu balsošanu – restorāns nestu ļoti italiano nosaukumu un pārsvarā tur pasniegtu šīs valsts kulinārijas sasniegumus. Protams, mūsu mājās tiek galdā celti arī klasiski latviešu ēdieni – klimpu zupa, sautēti kāposti; viens no bērniem varētu pārtikt tikai no suši un soļanka ir galvenā zupa ziemas laikā. Bet itālisku ēdienu līnija ir pārstāvēta visplašāk. Lasīt tālāk »
Mans brauciens uz Ameriku pakaļ maratonam kulinārā ziņā iesākās Rīgas lidostā, nevarot nociesties “jaunās pasaules” gaidās un apēdot burgeri. Nevarētu teikt, ka tas bija sliktākais burgeris mana ceļojuma laikā. Starp citu, sliktākais bija Ņujorkas lidostā mājupceļā. 
Pirms pāris dienām ģimenei bija viesības par godu vectēva astoņdesmit diviem gadiem. Vienā mājā ģimenes vecākais un jaunākais loceklis, sen neredzēti brālēni, jubilāra sveikšana ar dziesmām un, protams, bagātīgi klāts galds. Kā vecmāmiņa teica – tāds neliels kafijas galdiņš. 
Kad sešpadsmitā gadsimta otrā pusē Eiropa tika iepazīstināta ar kartupeļiem, tie tika uzskatīti par indīgiem un seksuāli stimulējošiem. Lielākoties katrs jauns pārtikas produkts no okeāna otras puses tika uztverts par tādu un franči tomātu sauca skaistā vārdā pommes d’amour vai mīlas ābolu. Bet mēs nevaram tā gadsimta eiropiešus vainot, jo gan kartupeļi, gan tomāti ir no nakteņu dzimtas. Tās bēdīgi slavenākais un arīdzan indīgākais pārstāvis ir beladonna vai melnā vilkoga. Pāris desmit ogu tiek galā ar pieaugušu cilvēku. 
Man ir gandrīz simts pavārgrāmatas. Varbūt pat vairāk. Tajās varu izlasīt, kas labi der kopā ar kardamonu, kā mainot miltu, piena un olu attiecību var panākt dažādu mīklu iegūšanu. Varu uzzināt, ko pēdējā maltītē gribētu galdā celt visi slavenākie pasaules pavāri un varu izlasīt stāstus par pasaules kulinārijas lielvalstu virtuvēm. Savā grāmatplauktā atradīšu jebkuru franču recepti un varu pateikt ko labprāt ēda Hitlers. Man ir stāsts par virtuves verga piedzīvojumiem un ēst gatavošanu vakuumā. 
Liela daļa pavāru un veselīgi dzīvojoši cilvēki skandē, ka pats svarīgākais ēšanā ir lokāla domāšana. Tagad ir kartupeļu laiks un uzturā ir jāēd kartupeļi. Nevis sparģeļi no otra pasaules gala. Tagad ieskābētie kāposti pēc mēneša būs ieguvuši pirmo labumu un tad vakariņās galdā būtu jābūt tiem, nevis mākslīgi izaudzētiem rukolas salātiem. Saulainās rudens dienās līdakām ir lielais bads un ķeras kā trakas. Nekas nevar būt labāks par līdakas kotletēm. Banānus lai ēd mērkaķi, tagad jāēd dzērvenes. Vietējie restorāni galdā ceļ to, kas nogatavojies tepat netālu un interesanti paēst mīļotāji pēc eksotikas dodas uz turieni, kur eksotika ir ikdienas ēdienreize. 
Gluži kā tajā smukajā bērnu filmā, dzīvē mēdz būt brīži, kad tu nevari ēst, ko gribi un kad gribi. Lai arī kādi būtu tavi ēšanas paradumi un vēlmes, lai arī cik veikls esi pats virtuvē, bet jāēd ir to, ko dod un tad kad dod. 
