Приготовьте мой костюм лебедя! Sievietes saldumus neēd, jo no tiem viņas paliek resnas, un ja man prasītu kuru profesiju pārstāves visvairāk saldumus neēd (jo ir nepieciešamība būt tievām), tad tās būtu modeles un balerīnas. Modeles, lai derētu visas tās smalkās mazās modes drēbītes. Balerīnas, lai viņas spētu lēkt un griezties, un virpuļot, un balerīni tās varētu noturēt visās gaisa piruetēs. Šis mans priekšstats ir maldīgs, jo ir kāds slaidais ēdiens. Gaisīgs kā balerīnas palēciens, vijīgs kā pagrieziens dejā, pufīgs kā kruzuļu kostīms. Un nežēlīgi salds. Pavlova. Lasīt tālāk »
Beidzot tas ir noticis. Es izlasīju vienu no pēdējā laikā pirktākajām grāmatām par ēšanu – Džuli un Džulija. Biju iedomājies, ka izlasīšu to vienā naktī, tik krutai tai taču jābūt, bet beigās man grāmata bija kā zobu sāpes. Vai nu tāpēc, ka diez ko interesanta jau nebija, vai arī aiz skaudības – kāpēc to neizdarīju es. Un, protams, kā jau visi, kas iedomājušies sevi esam par baigiem kulināriem – bœuf à la bourguignonne manā izpildījumā. Lasīt tālāk »
Mana vecākā meita, kā tagad moderni saka, bija vasaras nometnē. Bet ne jau kaut kādā tur mākslas, Harija Potera vai vēl jocīgākā, bet gluži kā es bērnībā – uz nedēļu tika aizsūtīta pie vectēva. Ar mošanos piecos no rīta, lai agrajiem makšķerniekiem iedotu airus un enkurus, brokastīm laivā, ezera apsekošana motorlaivā matiem plandot pēcpusdienā. Un zvaigžņu vērošanu, sēžot ar kādu svešinieku laipas galā, klausoties makšķernieku stātus, piemēram, kā kāds pārītis esot vedis savu retrīveru peldināt Daugavā, tāds liels gaisa burbulis vien uznācis un suns esot pazudis, visticamāk nokļūstot sama vēderā. Lasīt tālāk »
Lai arī cilvēks ir visneprognozējamākais radījums zemes virsū, veselībai un veselam saprātam pa labu nāk mošanās noteiktā laikā un vēlams savā gultā, trīs reizes dienā sēsties pie attiecīgi brokastu, pusdienu un vakariņu galda, un braucot pēcpusdienā no Latgales uz Rīgu – vakarā tur arī nokļūt. Jāpārlasa upenes priekš creme de cassis un jāaizmieg iepriekšminētajā savā gultā. Bet dažreiz dzīve ir kā kino – no rīta pamostoties, tu nezini kur vakarā aizmigsi, un ar ko. Kā arī kādus citus kino cienīgus stāstus uzzināsi un seriālos redzētās epizodes piedalīsies. Lasīt tālāk »
„Кризис дополз и до меня. Сыр ем с плесенью, вино пью старое, в машине езжу без крыши.” Man mājās ir saldējumu taisāmā iekārta, ar tūkstošs funkcijām apveltīts virtuves kombains, vafeļu panna, tosters tāds un tosters šitāds. Rakletes panna un pastas mašīna. Sulu spiede, ūdens kanna un espresso vārāmais. Droši vien vēl daudz visādi gadžeti, par kuru eksistenci es esmu veiksmīgi aizmirsis. Bet kas tad ir tas, kas trūkst pilnai laimei? Lasīt tālāk »
Es savus pensionāra gadus pavadīšu Spānijā. Patīk saule, lai arī šodien tā tas gluži neizskatās. Patīk gulēt pusdienas laiku, labi paēst un vēl labāk padzert. Futbola noteikumus saprotu un dažas spāņu komandas zinu. Pa golfa bumbiņu varu trāpīt un laukumos mani laidīs. Audzēšu tomātus, skatīšos futbolu un spēlēšu golfu. Ir tikai viena problēma – es spāņu valodā nesaprotu ne vienu vārdu. Lasīt tālāk »
“Tā ir visu sieviešu traģēdija, ka pēc zināma vecuma sasniegšanas viņas sāk izskatīties kā parodisti sievietes lomā.” Un tieši par šādām sievietēm ir šis stāsts. Viņas ir krāšņas, garām kājām, dejotājas un neskaitāmiem pielūdzējiem, bet vienīgo ko viņas mīl – savu tēvu, izcilu un traģisku angļu teātra zvaigzni, tā arī nedabū, lai arī viņš mūža nogalē, svinot savu simts gadus jubileju, atzīst ka dvīnes ir viņa meitas. Jā, un sekss starp simtgadīgu vīrieti un ap astoņdesmit gadus vecu sievieti ir iespējams un pat sagādā baudu. Grāmatā. Lasīt tālāk »
Rīsu putra, vai risoto, daudz smalkākā vārdā, ir viens no grūtāk pagatavojamiem ēdieniem. Īstos itāļu restorānos šo ēdienu pasniedz, ja ēd vismaz divi, gatavo no speciāliem rīsiem, šefpavāram esot 100% klātbūtnē, jo pareizs un brīnišķīgs risoto sanāk, ja vārot rīsus tie tiek vienmērīgi un ar mīlestību apmaisīti. Daži pat apgalvo ka veselu diennakti tas jādara. Pie tam vispopulārākā risoto recepte ir vienkārši rīsi ar safrānu, drusku sīpoli, klasiskā olīveļļa un sāls ar pipariem – risotto alla Milanese. Lasīt tālāk »
Divdesmit kapeikas bija dienas lielākais notikums. Es esmu lauku puika un pie saldējuma varēju tikt tikai īpašos gadījumos, vai tad kad biju ciemos pie vecmammiņas Salaspilī. Vietējais veikals no pusdienu pārtraukuma vērās vaļā trijos un neskaitāmi apkārtējo deviņstāvu māju sīkaļas stāvēja rindā, lai iztērētu divdesmit kapeikas par tikko atvesto saldējumu. Es no savas bērnības daudz ko neatceros, bet šis ir spilgtā atmiņā. Saldējums. Lasīt tālāk »
Man alus negaršoja. Jāņos un visos citos „daudz alus” svētkos es biju to pamēģinājis, bet nesapratu kāpēc jādzer kaut kas tik rūgts un negaršīgs. Tad jau labāk nedzert vispār. Nē, nu rūdīts nedzērājs es biju tikai līdz studentu laikiem, lai arī kā tagad atceros knakstīšanos ap saldajiem no Vācijas atvestiem liķieriem. Pa pilienam vien, lai vecāki neuzož. Lasīt tālāk »
