Ja tu neko nesaproti no singularitātēm, tad vari tālāk nelasīt. Vai arī vica versa. Bet iespējams Stīvens Hokings ir vienīgais cilvēks uz pasaules, kurš tādiem muļķiem kā es, spēj izkaidrot ko tad tas nozīmē un cik nozīmīgi tas ir visai cilvēcei. Vai arī tieši nav. “Īsi par manu vēsturi” ir Stīvena Hokingsa autobiogrāfija.
Lielā gaidīšana, pēdējās grūtās stundas un nabas saite ir pušu. Slapji un katrs gandrīz savādākā nokrāsā. Pavisam sīkiem sakrokojušiem pirkstiņiem, kas momentāli savelkas, kad iedod savējo. Un pirmās stundas, kad tu paliec ar viņu divatā. Visa pasaule sāk griezties ap to vienu jauno dzīvību. Smuki saģērbtu – cepurītē un dūraiņos pat vasarā. Smaržojošu pēc labākā uz pasaules. Lasīt tālāk »
Man ir gandrīz simts pavārgrāmatas. Varbūt pat vairāk. Tajās varu izlasīt, kas labi der kopā ar kardamonu, kā mainot miltu, piena un olu attiecību var panākt dažādu mīklu iegūšanu. Varu uzzināt, ko pēdējā maltītē gribētu galdā celt visi slavenākie pasaules pavāri un varu izlasīt stāstus par pasaules kulinārijas lielvalstu virtuvēm. Savā grāmatplauktā atradīšu jebkuru franču recepti un varu pateikt ko labprāt ēda Hitlers. Man ir stāsts par virtuves verga piedzīvojumiem un ēst gatavošanu vakuumā. Lasīt tālāk »
„Jo vairāk gabalu nomainīja cits citu, jo grūtāk man bija apslāpēt asaras. Labi, lai būtu, es jau teicu, biju nogurusi, bet jutu kamolu, kas brieda, brieda arvien lielāks manā kaklā.
Pārāk daudz emociju vienai reizei. Mans Simons, mana Lola, mans Vinsents, mans Eshalucinēju klēpī un visa šī mūzika, kas jau tik ilgi palīdz man dzīvot…” Lasīt tālāk »
Lai arī no vīrieša tiek prasīts tikai uztaisīt dēlu, nosist čūsku un iestādīt koku, tomēr ar to ir par maz. Viņi skrien maratonus, kāpj kalnos, maina mašīnas un sapņo savus puiciskos sapņus. Protams, arī man ir daži sapņi, par kuriem atceroties, tiek skumji novilkts: „Eh, kā es tā gribētu!” Šajā ziņā grāmatu rakstīšana ļauj, kā amerikāņu filmās, sapņiem kļūt par īstenību. Un tie, kas neraksta grāmatas un nepiepilda savus sapņus – lasa Jana Brokena grāmatu „Nelegālie pasažieri.” Lasīt tālāk »
Ļoti daudz filmas tiek taisītas pēc iepriekš sarakstītām grāmatām. Bet ir tikai trīs, kuras esot labākas nekā pati grāmata. Viena no tām ir Džeka Nikolsona spožais tēlojums filmā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (1975) un divas ir filmas ar Merilu Strīpu. Madisonas apgabala tilti (1995) kopā ar Klintu Īstvidu un Sofijas izvēle (1982). Pārējās uzņemtās filmas ir vērts noskatīties tikai intereses pēc un pēc grāmatas izlasīšanas. Lasīt tālāk »
Latvijā nav lielu kalnu un ziemā sals spēj sasniegt pat -30ºC. Valdība nodokļus maina ik gadu. Kokos neaug persiki un aprikozes. Bezdarbs pie mums ir ap 15%. Latvieši nesaprotas ar krieviem. Katrs desmitais bērns no tūkstoti nenodzīvo līdz četriem gadiem. Gandrīz puse laulību tiek šķirtas. Latvijas ceļi ir bedraini. Uz ārzemēm strādāt un dzīvot aizbraukuši gandrīz simts tūkstoši iedzīvotāju. Vienas vienīgas problēmas un nekāds tūkstoš sauļu mirdzums. Lasīt tālāk »
Šīs grāmatas es ļoti gribēju izlasīt. Ieraudzījis veikalā otrās daļas vāku – Espreso stāsti – es nespēju to neatvērt. Drusku vīlos, jo tā nebija pilna ar garšīgiem atgadījumiem par kafiju vai itāļu ēšanas paradumiem, bet no otras puses – grāmata bija par cilvēkiem un cilvēcīgākām attiecībām. Par vienas Edinburgas mājas iedzīvotāju dzīvi. Lasīt tālāk »
To, kas kādam citam rakstniekam būtu tikai stāsta sākums, Ians Makjuans padara par meistardarbu un iegūt British Book Award gada labākās grāmatas balvu. To, ko varētu pateikt vienā teikumā, Ians Makjuans ietērpj emocionālā un dramatiskā grāmatā, par divu nupat precējušos jauniešu kāzu nakti. Tā visa rezultātā Ians Makjuans ir pārsteidzis pats sevi un uzrakstījis brīnišķīgu mīlestības pasaku „Česilas pludmalē.” Lasīt tālāk »
