„Jo vairāk gabalu nomainīja cits citu, jo grūtāk man bija apslāpēt asaras. Labi, lai būtu, es jau teicu, biju nogurusi, bet jutu kamolu, kas brieda, brieda arvien lielāks manā kaklā.
Pārāk daudz emociju vienai reizei. Mans Simons, mana Lola, mans Vinsents, mans Eshalucinēju klēpī un visa šī mūzika, kas jau tik ilgi palīdz man dzīvot…” Lasīt tālāk »
Reti ir tāds brīdis, kad cilvēks ir klusumā. Darbā radio, mājās televizors, skrienot austiņās skan mūzika. Pat nakti nākas klausīties savos un mīļotās sirdspukstos. Jebkuru skaņu var uztvert par mūziku, bet pārsvarā jau par sev vajadzīgo izvēlies kaut ko no vokāli instrumentālo ansambļu radīto. Tad nu pēdējais laiks apkopot tos skaņdarbus, kas likuši man tiem pievērst uzmanību aizgājušajā 2010. gadā. Lasīt tālāk »
Gads iet uz beigām un nekas tāds manās ausīs (vai sirdī) neiekritīs, tāpēc drošu prātu apkopoju to, kas tad šajā 2009. gadā ir manā mūzikas pasaulē noticis. Es varētu daudz te neizplūst, jo mana gada dziesma ir viena un nesatricināma. Nezinu tās nosaukumu, vārdu vai mūzikas autoru – man pietiek ka zinu izpildītāju. Tai dziesmā ir šādas rindas: „kā mīļu ciemiņu, bērni gaida ziemiņu…,” vai arī „kā baltu ziemiņu, bērni gaida ciemiņu…” Atkarībā no izpildītājas noskaņojuma. Mans mazais bērns, vāveres kostīmā, piedalījās savā pirmajā koncertā bērnudārzā. Lūk arī dziesma numur viens. Par pārējām tālāk. Lasīt tālāk »
Modās, modās, modās. Nemaz nesākot kustēties, tas ar visiem saviem daudzajiem zirga spēkiem lika sarkanai bultai raustīties un pusei kvartāla atskatīties. Riepām kaucot, it kā mēģinot uzstādīt rekordu, kurš ātrāk līdz simts, bulta triecās pretī neatļautam. The dance of the dead. Drausmīgi satraucoši ir tas, ka tev tāpat kā jaudīgai mašīnai, uzspiežot uz akseleratoru, tās sajūsma izpaužas spidometrā, tā vienas dziesmas skaņas, vārdi, ritms un melodija liek tev gandrīz vai lēkt gaisā aiz prieka. Gluži vai kā Lāsmiņai – „Imants kalniņš, es ģībstu.” Your time has come to see. Lasīt tālāk »
Man nesen bija dzimšanas diena. Paliku vecāks. Īstenībā jau visu laiku palieku. Runā, ka bērni vīrieti padarot jaunāku. Tīrākie meli. Man ir trīs. Varbūt mana uzvedība paliek bērnišķīgāka esot kopā ar viņiem un bez kautrēšanās varu ieiet rotaļlietu veikalā, pētīt helikopteru modeļus un rozā lellītes. Bet pases datus neapmānīsi pat īsā kleitiņā. Kā arī statistikas par vīrieša dzīves garuma vidējo ilgumu Latvijā. Lai arī pašreiz esmu pusceļā šajā pasākumā, savu ķieģeli nepamanīšu. Lasīt tālāk »
Man likās, ka es dzīvē esmu daudz ko pieredzējis. Nu no sērijas – patīkamie notikumi. Fiziski patīkamie. Kad noskrien trīspadsmit kilometrus un vējš uz slapjās muguras izraisa tirpas. Vai masiere notrinkšķina zvaniņu un tev ausīs iečukst – „es beidzu, laiks celties.” Mīļotā meitene tev pieskaras, uzvarētā basketbola spēlē, pēc pēdējā sekundē iemesta trīnīša, komandas biedri tev uzšauj pa pakaļu, vai bērni apķeras ap kaklu, uzzinot ka šodien ir konfekšu diena. Ne sūda. Lasīt tālāk »
Es gribētu lai man Ziemassvētku vecītis uzdāvina ģitāru. To skaisto grāmatu, kā iemācīties spēlēt, es pats sev uzdāvināšu. Kāpēc man to vajag? Katra puiša sapnis ir izveidot garāžas grupu, spēlēt salkanas dziesmiņas un satriekt visas meitenes. Tā kā garāžas grupā esmu spēlējis un visas meitenes ir jau satriektas, tad jāsāk izpildīt pēdējo sapņa posmu – salkanās dziesmiņas. Uz bungām neko tādu nedabūšu gatavu – tāpēc jāmācās spēlēt ģitāru. Un es pat esmu atlasījis tās dziesmas kuras labprāt iemācītos. Lasīt tālāk »
Jau nedēļu divu latviešu parunāšana beidzas ar jaunā Prātas Vētras diska aprunāšanu. Un katrs zin kā labāk vajg – vieniem liekas, ka šis ir tas labākais, ko puiši ir radījuši, vieniem, ka prātenieki ir tikai izkārtne un melnā darba darītājs ir Gustavo un citiem ka dziesmu vārdi drīzāk ir Hospitāļu ielas cienīgi un mūzika tāds pa vienkāršo variants vien ir. Neesmu dzirdējis neviena mūziķa viedokli par to kāds ir šis disks – bet ar savām sajūtam es esmu mierā. Varbūt patriotisms, varbūt sena ritma un maigās lirikas apvienojuma patikšana, bet varbūt tas, ka klausos tikai trīs četras kompozīcijas un kā disku kopumā to neuztveru.
Viens no pēdējo laiku lielākajiem grāvējiem ir bulgāru daiļavas izpildītais gabals – Ken Lee. Jūs nemaz nebūsiet pārsteigti, cik pazīstama ir šī kompozīcija. Bet ja jums kāds saka, ka iedvesma nav ņemta no Marijas Kerijas (Mariah Carey) “Without You”, tad būs vien jātic. Protams, tas nav arī šīs lieliskās bulgāru izpildītājas veikums.
