Daudzi labākas dzīves meklējumos dodas uz ārzemēm – strādāt celtniecībā, zemeņu lasīšanā, uz kruīza kuģiem vai, nedod Dievs, bordeļos. Man pirms desmit gadiem bija tieši otrādi. Es, gribēdams labāku dzīvi, no ārzemēm pārcēlos atpakaļ uz Latviju, nostrādājis Vācijas telekomam un Ungārijas dzelzceļam tur gandrīz divus gadus. Un šis ir stāsts no tā laika piedzīvojumiem ar jautājumu: kurš tad ir ātrāks? Mašīna vai lidmašīna. Lasīt tālāk »
„Kam tu tā raksti?” es viņai jautāju, noliekdamies pār viņas kaklu.
„Tev.”
„Man?”
Viņa mani pamet, es vēl paguvu nodomāt un jau sajutos nelāgi.
„Kas tev kait? Tu esi pavisam bāls. Vai kaut kas noticis?”
„Kādēļ tu man raksti?”
„O, patiesībā es īsti nerakstu tev, es rakstu, ko es vēlētos darīt kopā ar tevi…”
Visās malās mētājās papīra lapas. Ap viņu, viņai pie kājām, uz gultas. Es paņēmu vienu uz labu laimi: Lasīt tālāk »
Skolas laikā man nepatika obligātās talkas. Es labāk septembra pirmās nedēļas mocījos skolas solā, nekā devos palīdzēt vietējam kolhozam novākt kartupeļus vai bietes. Paši stādījāt, paši arī vāciet. Droši vien no tā bija lētākas pusdienas vai tādejādi lauku skolas skolēniem iemācīja kaut ko praktisku, bet nu nekāda prieka man. Līdz vienam brīdim. Lasīt tālāk »
„Vienmēr kāds viens mīlēts cilvēks kļūst par tavu mīlestības definīciju. Tas parasti notiek kaut kad pēc tam, bet vienmēr notiek. Šīs cilvēks neatgriezeniski uzliek šablonu visam ko tu meklē citos cilvēkos, kas tev patīk un kas tev nepatīk, pat tad ja šīs tīkamās lietas ir pašiznīcinošas un galīgi nesaprotamas. Šīs cilvēks, kas uzstāda tavu mīlestības saprašanu, nav īpaši savādāks par citiem, bet visbiežāk ar viņu tu satiecies tajā brīdi, kad pirmo reizi mūžā esi gatavs patiešām kādu mīlēt. Un tā ir viņa uzvara. Viņa uzvara un tavs zaudējums, jo visu savu atlikušo dzīvi, viņš kontrolēs to ko tu jūti pret visiem citiem un gaidi no viņiem.” Lasīt tālāk »
