Divdesmit kapeikas bija dienas lielākais notikums. Es esmu lauku puika un pie saldējuma varēju tikt tikai īpašos gadījumos, vai tad kad biju ciemos pie vecmammiņas Salaspilī. Vietējais veikals no pusdienu pārtraukuma vērās vaļā trijos un neskaitāmi apkārtējo deviņstāvu māju sīkaļas stāvēja rindā, lai iztērētu divdesmit kapeikas par tikko atvesto saldējumu. Es no savas bērnības daudz ko neatceros, bet šis ir spilgtā atmiņā. Saldējums.

Tā pat pirmie septembri, kad ar vecākiem vai jau vecākam esot ar klasesbiedriem devāmies uz vietējo kafejnīcu, lai no tiem saldo traukiem uz kājiņas dabūt dažas bumbiņas, vai jau juku laikos, kad vietējā pienotavā varēja dabūt kasti un tad pielikt pilnu saldētavu un pāris dienās to visu pieveikt, vai arī mammas māsa, kura izmēģināja to gatavot mājās, ar plastmasas maisiņu un ledus palīdzību.

Saldējumam ir tik daudz un dažādu veidu – ar pienu, bez piena, gelato, saldēts jogurts, sorberts, šerberts un saldēta sula. Un daži saldējumu dēvē par vissarežģītāko koloīdu pārtikas industrijā, dēļ ilgo laiku, sastāvdaļām, tekstūru, izgatavošanas niansēm, mikrostruktūrām un visu šo aspektu mijiedarbības apstākļiem. Vienkāršojot, saldējums ir  piena produktu (vai augļu sulu), gaisa un ledus apkopojums.

Tagad, iegādājoties saldējamo mašīnu, kas burtiski ir saldējamais trauks ar maisītāju, var radīt šo garšīgo un populāro saldo (katru gadu pasaulē katrs iedzīvotājs patērē ap 1.4l saldējuma). Un te katram gatavot mīļotājam ir eksperimentiem bagāta vieta. Ar pienu, krējumu, putojot un vārot, saldos saldējumus un sāļos saldējumus, ar augļiem, šokolādes gabaliem un pašu velnu. Cik tik vien spēj izdomāt.

Es savu saldējumu gatavoju no viena iepakojuma saldā krējuma saputotu ar pūdercukuru (cik nu bija), putota olas baltuma ar šķipsniņu sāls, putota olas dzeltenuma un viena banāna. Olas bija četras. Šīs droši vien ir treknais un vienkāršais variants, bet tieši tāds man arī garšo, viegli pakusis, mīksts un salds.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.