Kad izlasīju grāmatu, es uzliku Radiohead disku. Pats bieži esmu sevi pieķēris, ka klausoties mūziku, tās vārdi man ko atgādina. Sevi, mīlētu sievieti, kādu dzīves notikumu vai vienkārši liek aizdomāties. Radiohead to dara šajā grāmatā. Galvenais varonis pēc sievas nomiršanas sēž mašīnā pie savas meitas skolas un klausās. Radiohead un sevī. Un laiž caur sevi citu stāstus.

Itāļu rakstnieka Sandro Veronēzi “Rāmais haoss” (Caos calmo) sarakstīts 2005. gadā un ieguvusi Itālijas prestižāko balvu literatūrā – Strega Prize. To kopš 1947. gada katru gadu pasniedz vienam itāļu autora literāram darbam. Jāņa Rozes apgāds grāmatu šogad izdevis latviski. Starp citu, viena manis nesen lasīta cita itāļu grāmata, Džordāno Paolo “Pirmskaitļu vientulība,” arī var lepoties ar šo balvu.

Dacei Meierei ir baigās iekšas, jo brīžiem Sandro Veronēzi ne tikai spēlējas ar vārdiem un teikumiem, bet pat rada narkotiku reiboni grāmatas lapās. Nemaz nerunājot par palindromiem. “Agrā vasarā nāra savārga.” Izlasi to no otras puses. Un lai to visu pateiktu un atrastu latviski ir jābūt talantam.

Sižetu es neatstāstīšu, jo tam īstas nozīmes nav. Grāmatas labums ir meklējams tās lapās. Iespējams, tu neizlasīsi, kā tādu detektīvu-bojeviku ar vienu elpas vilcienu, bet tā grāmata tevī iesēdīsies. Grāmatas pārdomas transformēsies par tavām pārdomām un tās notikumos tu saskatīsi savus notikumus. To ir tik dažādi – kompāniju apvienošanās, trešais bērns no cita tēva, pateicība par izglābšanu, dzīves jēgas atrašana, ebreji un katoļi. Sandro Veronēzi nav Paulu Koelju, bet nebiju no vienas grāmatas sen izrakstījis tik daudz citātu. “Mēs esam tikai negadījumi, kas gaida, kad varēs atgadīties.”

Forša bija aina par advokātu, kas neuzņemas lietu, ja nav tevi izdupsējis. Un spageti vārīšanu. Par pirmo lasiet paši, bet par otru uzrakstīšu. Spageti Romā krauj pilnu šķīvi. Milzīga porcija ir Romai raksturīgais pārpilnības kults, kvantitāte, kas kļūst par kvalitāti. Milānā tā nav pieņemts, te šādu paražu uzskata par vulgāru. Spageti ēd ar svaigu tomātu un bazilika mērci. Drusku pārlejot ar eļļu. Tomātam ir ļoti smalka garša un pārkaisot ar sarkaniem pipariem, var just tikai piparu garšu. Savukārt parmidžāno nenogalina tomātu garšu, siers to tikai pārveido un tā vairs nav tik izcila. Ja tomāti ir svaigi, nevārīti, tikai viegli applaucētu un, protams, nomizoti, applaucēti un nomizoti, un ja tie ir īsti labi tomāti, kas nākuši taisni no dārza, nav iespējams iegūt labāku garšu.

Lai viss būtu godīgi, tad man šo grāmatu apgāds uzdāvināja. Un lūdza, ja man tā patika, vai ja varu to ieteikt citiem, tad lai uzrakstu par to. Pie sevis nodomāju, ja grāmata būs sūds, uzdāvināšu kādam tālāk un neko nerakstīšu. Bet savā ziņā tieši ši sadarbība arī man nāca par labu, jo kopš pēdējā ieraksta par kādu izlasītu grāmatu gada sākumā, es esmu lasījis kā traks, bet neko neesmu par to uzrakstījis. Un šai grāmatai atradīsies vieta grāmatplauktā.

Lai arī varētu šķist ka tādas grāmatas nevar nofilmēt, bet “Rāmais haoss” ir uzņemts filmā. Pie tam filma ir tikusi nominēta “Zelta lācim” un vinējusi speciālo žūrijas balvu “Zelta globusā.”

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.