Jau otro reizi mūs iepriecina ar savu stāstījumu VSK Noskrien biedrs sm72, kurš šoreiz stāta par sajūtām skrienot Valmieras maratonu, kuru viņš, izpildot uzstādīto mērķi, veica 3:56:16. Ar šo rezultātu viņš ieņēma 23. vietu savā vecuma grupā. Priecājamies par viņa sasniegumu un izpildīto mērķi noskriet maratonu ātrāk kā četras stundas. Turpinājumā lasiet sm72 pieredzi Valmieras maratonā un beigās dažas bildes no maratona.

Tā kā es biju neapmierināts ar savu pirmo maratonu – Rīgas maratonu 2008, kuru biju plānojis noskriet ātrāk par 4 stundām (gandrīz pat ar Mošķi salīgu par to), tad pēc Rīgas maratona 2008 nekavējoties meklēju un atradu maratonu, kurā es tuvākā laikā savu „kauna traipu” varēt izdzēst. Tā kā dzimtene mani nelabprāt laiž ārpus LR robežām (cerams, ka pagaidām), tad izvēle krita uz Valmieras maratonu 2008, ko tā organizatori lepni sauc par Latvijas čempionātu. Protams, par laimi, vai arī par nelaimi es nezināju, ka Valmieras maratona trase ir tik kalnaina, tādēļ gatavojos Valmieras maratonam 2008 bez īpašiem „kreņķiem” pa Zemgales līdzenumiem pēc tās pašas kilometrāžas, ko piedāvāja Rīgas maratona 2008 organizatori.

Iebraucu Valmieras maratona 2008 rītā Valmierā samērā agri, stundu pirms starta, un iesildīšanos maratonam es iesāku šaujot divus zaķus uzreiz, respektīvi, uz trenažiera, pārbaudot savu kāju piemērotību dažādiem Aisic kompānijas modeļiem. Izrādās manas pēdas nav ideālas un man ieteica izvēlēties citus apavus, nekā tos, ar kuriem es plānoju pieveikt distanci. Taču, tā kā nedrīkstot maratonu skriet ar neiejātām kedām, tad paliku vien pie savām vecajām. Tā kā līdz startam bija palikušas kādas 20 minūtes, tad gāju vien ģērbties savās iemēģinātās drēbēs un uzpildīju munīciju ar piecām ogļhidrāta želeju porcijām, vienu porciju kofeīna, vienu pretsāpju tableti un apēdu vienu enerģijas batoniņu – tīri spēkam. Ak jā, pirms starta vēl izdzēru vienu porciju vielas, kas labāk šķeļ taukus skriešanas laikā.

Tā kā maratonisti ar 17 km skrējējiem jau bija nostājušies uz starta, es ielīdu viņiem pa vidu un sāku ausīties, kad atskanēs starta šāviens. Tā kā Pikols man kompāniju iepriekšējā dienā atteica, nācās vien izvēlēties citu kolēģi – Mp3 atskaņotāju ar audiogrāmatu. Starp citu, gana laba lieta maratona laikā, jo tā Jūs vienmēr pagaidīs, ja piekusīsiet un nekad neatpaliks, jo tai no maratona ne silts ne augsts. Lai kā biju nozvērējies pārāk ātri neuzsākt distanci, atkal es sevi „apvedu ap stūri”, jo, pakļaujoties bara instinktam uzsāku distanci ar kādiem 12 km/h. Sākotnēji trase man likās diezgan veselīga – caur parciņu un pa ne visai lielām reljefa izmaiņām, taču tad es ieraudzīju „to”. Tas bija kalns ar tādu slīpumu, kurā pat kāpt ikdienas solī man nebūtu īpaša prieka. Ne velti esmu izvēlējies dzīvot Zemgales līdzenumos pie likteņupes – Lielupes. Manas aizdomas apstiprinājās, jo pēc kalna pievarēšanas parādījās sāpes labās kājas ikrā. Bet ar to Valmieras maratona 2008 organizatori nebija gana izpauduši savu nepatiku pret skrējējiem, jo piedāvāja netālu no apļa beigām vēl vienu reljefa brīnumu, kurš gan nebija tik garš, bet vēl stāvāks. Nesaprotu, kāpēc viņi sauc šo distanci par maratonu, nevis par skrējienu ar kalnā kāpšanas elementiem. Sāpes labās kājas ikrā pēc šī eksperimenta jau bija neizturamas, tādēļ nokodu ceturto daļu no pretsāpju tabletes, kuras garšas uzlabošanai un dzīves saldināšanai izdzēru vienu porciju ogļhidrātu želejas. Pirmo apli liekas biju veicis pārāk ātri, jo tas arī palika ātrākais mans aplis šajā maratonā. Nepatīkami biju pārsteigt, ka šajā maratonā dzirdināja tikai ar ūdeni, tādēļ lepojos ar sevi, ka biju paņēmis līdz ogļhidrātu želejas.

Otrajā aplī jau es atradu sev sava tempa kompāniju ar kuru jau varēja dažus vārdus pārmīt par dzīves vietu un par skriešanas prieku, taču diemžēl kompanjons skrēja tikai divus apļus un uzzinājis, ka es negatavojos finišēt pēc otrā apļa, pavadīja mani uz trešo apli ar neviltoti līdzjūtīgu skatu. Man par prieku pēc tam tas pats kompanjons mani uzmundrināja trešajā aplī, kas arī nav mazsvarīgi.

Pēc otrā apļa izlietoju vēl vienu ogļhidrātu želeja porciju un panācu vienu skrējēju, kura temps man likās pievilcīgs. Trešajā aplī sāku jau vērot skrējējus, kuriem bija aptrūkušās ogļhidrātu rezerves, jo diezgan strauji dažs labs sāka samazināt savu tempu. Trešajā aplī man garām paskrēja maratona līderis, kuru es centos uzmundrināt kā vien varēju, bet domāju, ka es nebiju oriģināls savās darbībās. Šajā aplī jau arī kalni man nekādas īpašās emocijas nespēja radīt, līdz ar to skrējiens iegāja kārtīgā rutīnā. Tādēļ ar prieku konstatēju, ka esmu bruņojies ar Mp3.

Pēc trešā apļa kārtējā ogļhidrāta želeja deva un maratona skrējiens varēja līgani turpināties, ja neskaita to, ka apļa sākumā gandrīz saminu divas kundzītes ar maziem bērniem, kurām tāds maratons īpašu ievērību nebaudīja.

Ceturtajā aplī saku just, ka pamazām temps man sāk zust, ko labi varēju kontrolēt ar savu Garminu, tādējādi centos atjaunojot tempu nepieciešamajā apmērā. Valmieras maratona trase ir interesanta ar to, ka dažās vietās par kārdinājumu ne tik godīgiem maratonistiem, kuri aizmirsuši par elektroniskajiem čipiem, trases reversa kustība saskaras, līdz ar to vari redzēt, kas tev skrien pa priekšu un kas nopakaļ. Tā skrienot uzmundrināju vienu maratonistu, kurš izrādījās „soģis”, ar kura gādību man kādu laiku jāskrien maratoni Latvijā. Viņš gan izlikās, ka nemana manu uzmundrinājumu. Vispār tā ir tāda interesanta lieta, ka skrienot maratonu, esi gatavs uzmundrināt jebkuru citu skrējēju, neņemot vērā savu personisko attieksmi pret to. Ceturtajā aplī jau nācās uzmundrināt jau daudzus „maratona soļotājus”. Pamazām man sāka apdzīt arī daži maratonisti, kuru rezultāts bija ātrāks par 3 stundām, jo ceturto apli pabeidzu ar kopējo laiku ap 3 stundām 3 minūtēm. Līdz ar to nodomāju, ka 8,5 kilometrus nu gan pa 55 minūtēm es paveikšu, ja nenomiršu.

Uzsākot piekto apli nedaudz ar nodomu pietaupīju pēdējo ogļhidrāta želeju uz nedaudz vēlāku laiku. Te izpaudās mans taupīgums kā jau žurkai pēc horoskopa gada. Bet laikam šāda izvēle bija pamatota, ja jau distanci spēju pabeigt. Piektajā aplī sāku apdzīt tos, kuri bija vēl lielāki karstgalvji maratona sākumā kā es. Bet piektā apļa vidū mani panāca puisis, kurš izskatījās diezgan svaigs. Tādēļ pajautāju, kādi šim mērķi un vienojāmies, ka mērķis mums viens – pabeigt distanci ātrāk par 4 stundām. Tādēļ arī viens otru centāmies uzmundrināt. Tā mēs viens otru uzmundrinājām, līdz ko līdz finišam bija palicis pēdējais „Golgāta ceļš”, tas ir stāvais kalns, kurā es vēl varēju uztipināt, bet kompanjons jau varēja tikai uziet tādā kā pastaigu solī. Pārņemts ar savu vēlmi ieskriet 4 stundās, es turpināju skrējienu pretī mērķim divvientulībā ar savu mērķi. Bez tam, ieraugot finiša vietu, man pat bija saglabājušās enerģijas atliekas, lai nedaudz pasprintotu. Cepuri nost maratona organizatoriem, ka pēc distances bija skrējējiem sagatavojuši banānus, cik lien iekšā, jo esmu dzirdējis, ka ātra ogļhidrātu atjaunošana organismā pēc maratona esot ļoti svarīga. Pieēdos banānus tā, ka neaizgāju uz brīvpusdienām, kuras bija sarūpētas visiem maratona veicējiem, tādēļ nevaru Jums pastāstīt par to kvalitāti. Arī mans kompanjons laimīgi atguvās no kalna un paspēja ieskriet 4 stundās. Līdz ar to šā gada mērķi esmu izpildījis, jo ieskrēju 4 stundās, tādēļ atliek man uzstādīt sev jaunus maratonmērķus nākošajam gadam.

Novēlu arī Jums sasniegt savus maratonmērķus un uzstādīt tos prātīgi, lai izjustu sasniegšanas prieku.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.