„Jo vairāk gabalu nomainīja cits citu, jo grūtāk man bija apslāpēt asaras. Labi, lai būtu, es jau teicu, biju nogurusi, bet jutu kamolu, kas brieda, brieda arvien lielāks manā kaklā.
Pārāk daudz emociju vienai reizei. Mans Simons, mana Lola, mans Vinsents, mans Eshalucinēju klēpī un visa šī mūzika, kas jau tik ilgi palīdz man dzīvot…” Lasīt tālāk »
Ir tāda čīliešu rakstnieka Luisa Sepuveda grāmata – „Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus.” Es gribētu spēt lasīt grāmatas, kā to darīja sirmgalvis. Lēni, pa pāris lapaspusēm, izbaudot katru vārdu un situāciju. Man sanāk pilnīgi pretēji – ātri aprijot, naktis neguļot. Un nevis priecājoties ka esi izlasījis, bet ar šausmām, ka lieliskais pārdzīvojums beidzies. Vienīgi grāmatas raksta vairāk kā sajēgas, bet angliski lasu tikai pavārgrāmatas. Atliek tikai gaidīt, kad beidzot izdos latviski. Lasīt tālāk »
„Kam tu tā raksti?” es viņai jautāju, noliekdamies pār viņas kaklu.
„Tev.”
„Man?”
Viņa mani pamet, es vēl paguvu nodomāt un jau sajutos nelāgi.
„Kas tev kait? Tu esi pavisam bāls. Vai kaut kas noticis?”
„Kādēļ tu man raksti?”
„O, patiesībā es īsti nerakstu tev, es rakstu, ko es vēlētos darīt kopā ar tevi…”
Visās malās mētājās papīra lapas. Ap viņu, viņai pie kājām, uz gultas. Es paņēmu vienu uz labu laimi: Lasīt tālāk »
Pateicoties Ms Marii grāmatplauktā atrastam topam esmu noskaidrojis to, ka ja es gribu nomirt gudrs, man katru gadu ir jāizlasa 21 grāmata. Nav daudz, ja lasa dzeju, vai bērnu grāmatas, bet gana mūsdienu sabiedrībā, kur uz darbu braucot jātur stūre un pirms gulētiešanas jāskatās seriāls. Bet man tik sasodīti patīk lasīt. Jātiek tikai vaļā no sodības pārlasīt grāmatas vēl un vēl, tad manām izlasītām 36 grāmatām no tūkstoša kas jāizlasa, izdosies vēl kādu pieplusot.
