Pirmajā reizē, ne par ko citu nedomāju. Viss notika tā, kā grāmatas par to raksta. Mani sajūsmināja skaistums, jaunās iespējas, pašapziņa, kad viņa bija pie maniem sāniem ejot pa ielu. Es biju pirmais kolektīvā, kurš tika pie tik skaistas un spējīgas. Visos žurnālos par viņu rakstīja un kolēģi no citiem stāviem nāca skatīties. Es to darīju uz darba galda, tramvajā un gultā. Lasīt tālāk »
Lai arī no vīrieša tiek prasīts tikai uztaisīt dēlu, nosist čūsku un iestādīt koku, tomēr ar to ir par maz. Viņi skrien maratonus, kāpj kalnos, maina mašīnas un sapņo savus puiciskos sapņus. Protams, arī man ir daži sapņi, par kuriem atceroties, tiek skumji novilkts: „Eh, kā es tā gribētu!” Šajā ziņā grāmatu rakstīšana ļauj, kā amerikāņu filmās, sapņiem kļūt par īstenību. Un tie, kas neraksta grāmatas un nepiepilda savus sapņus – lasa Jana Brokena grāmatu „Nelegālie pasažieri.” Lasīt tālāk »
Latvijā nav lielu kalnu un ziemā sals spēj sasniegt pat -30ºC. Valdība nodokļus maina ik gadu. Kokos neaug persiki un aprikozes. Bezdarbs pie mums ir ap 15%. Latvieši nesaprotas ar krieviem. Katrs desmitais bērns no tūkstoti nenodzīvo līdz četriem gadiem. Gandrīz puse laulību tiek šķirtas. Latvijas ceļi ir bedraini. Uz ārzemēm strādāt un dzīvot aizbraukuši gandrīz simts tūkstoši iedzīvotāju. Vienas vienīgas problēmas un nekāds tūkstoš sauļu mirdzums. Lasīt tālāk »
Čipsi man negaršo, popkornu es ēdu reti, bet tie nav iemesli tam, kāpēc es neizjūtu nekādu nepieciešamību pēc „Melnais gulbis.” Pie tam ņemot vērā, ka Natālija Portmane man šķiet sasodīti glīta. Es vienkārši negribu sevi mocīt. Filmām būt jāsniedz prieks un laimīgas pārdomas. Bet ir bēdīgas filmas, kuras man ir patikušas un kuras būtu jāredz. Lasīt tālāk »
Šīs grāmatas es ļoti gribēju izlasīt. Ieraudzījis veikalā otrās daļas vāku – Espreso stāsti – es nespēju to neatvērt. Drusku vīlos, jo tā nebija pilna ar garšīgiem atgadījumiem par kafiju vai itāļu ēšanas paradumiem, bet no otras puses – grāmata bija par cilvēkiem un cilvēcīgākām attiecībām. Par vienas Edinburgas mājas iedzīvotāju dzīvi. Lasīt tālāk »
Forši ka tu vari tā nozagt laiku no savas dzīves, lai vērotu citu dzīvi. Dažreiz izdomātu, dažreiz īstu. Pēc tādām “viens džeks visiem sadod un izglābj pasauli” filmām, es pāris stundas pēc noskatīšanās jūtos kā tas viens džeks, kurš varētu visu – padodiet tikai. Bet labāk man patīk filmās redzēt attiecības. Jo pēc tam man liekas, ka es kļūstu labāks. Lasīt tālāk »
Esot vīrietim ir pavisam vienkārši zināt, ko tad vīrietim varētu uzdāvināt Ziemassvētkos. Arī pats vīrietis zina ko viņš grib, tikai iespējams nekad un nevienam to neteiks. Sievietēm pašām škiet, ka nu viņam jau var uzdāvināt simts un vienu dažādu dāvanu, ja vien vīrietis par to padomātu, bet bieži vien viņas pašas nemaz to nezina. Kas tad ir tas, ko viņas patiešām vēlētos. Šeit būs padoms, kā tad vīrietim tikt galā ar šo kutelīgo situāciju. Pašu sieviešu dots padoms. Lasīt tālāk »
„Filma ir viena no trim universālām valodām. Pārējās divas ir mūzika un matemātika.” Franks Capra pats tur bija iekšā līdz ausīm un zināja. Gadījumā, ja dzīve sagriežas ar kājām gaisā, jārunā ir universālā valodā. Vai arī jāskatās kā to dara citi. Piecas manuprāt lieliskas un noskatīties vērtas filmas. Lasīt tālāk »
Nav vīrietis, nav dīvainību. Bet, lai arī statistiski mēs vīrieši esam mazāk, ātrāk vai vēlāk sievietes tuvumā parādās vīrietis ar visām savām dīvainībām. Lasot šīs latviešu sieviešu mīļoto vīriešu dīvainības vienā no senākiem sieviešu portāliem Cālis.lv, nespēju nesmieties un tāpēc apkopoju tās. Varbūt vēl kādam noder pašapziņas celšanai un, lai apzinātos cik sasodīti normāls esi. Kā arī lasiet viens – apkārtējie nesapratīs. Lasīt tālāk »
Dumjš jautājums. Bet kāds amerikāņu komiķis savā uzstāšanās teica: „Kad no rīta pamosties, tev vajadzētu paskatīties spogulī un teikt – tu esi pakaļā. Pakaļā ir tavas cerības. Pakaļā ir tavi sapņi. Pakaļā ir plāni. Pakaļā ir viss, ko vien šī dzīve tev varētu dot. Tā kā taisies vien ātrāk un centies padarīt to sievieti laimīgu.” Lasīt tālāk »
