Kas tad ir tas, ko vīrietis var ielikt sievietes ķermenī sagādājot tai baudu? Fui, cik samaitāts. Protams, ka tas ir ēdiens. Ne velti, visi labākie pavāri ir pārsvarā vīrieši. Jo viņiem to patīk darīt – apmierināt sievieti. Nekautrēties par to un pārvērst arī ēst gatavošanu par seksuālu rotaļu. Lasīt tālāk »
Tagad uzmanību ir iespējams noturēt tikai ar koru kariem, piecsimts miljoniem vai ar to, ar ko vienmēr ir varēts noturēt. Blogeru intervijās atgriežos ar seksīgākās emuāristes “priekšā paņemšanu”. Sievietes viņu apskauž, vīrieši siekalojas. Un viņai ir lieliska muzikālā gaume. Viņu sauc par Merelinu. Viņa ir vienkārša sieviete, gudra ironiķe, kaislīga mīlniece un šī ir viņas intervija. Ne vārda par „nobrauktiem kaķiem un salauztiem nagiem.” Un ja tev nav vismaz astoņpadsmit gadu, tad pagaidi līdz būs.
Gulta ir attiecību spogulis. Ja vīrietis un sieviete tikuši līdz intīmām attiecībām un abi labprāt to atkārtotu, tad tur viss parādās – kādas būs viņu attiecības. Vai viņiem ir tikai skūpsti, krūšu glāstīšana, orālais sekss un beigšanas? Vai arī viņi runā un zina, kurā vietā vislabāk skūpstīt, vai krūtīm vispār jāpievērš uzmanība, kurā pozā vislielākais orgasms un kādā veidā abi var gūt visātrāko baudu, un kā var pavadīt gultā visu nakti? Un galu galā ne vienam, ne otram nekas nav jātēlo. Lasīt tālāk »
„Vienmēr kāds viens mīlēts cilvēks kļūst par tavu mīlestības definīciju. Tas parasti notiek kaut kad pēc tam, bet vienmēr notiek. Šīs cilvēks neatgriezeniski uzliek šablonu visam ko tu meklē citos cilvēkos, kas tev patīk un kas tev nepatīk, pat tad ja šīs tīkamās lietas ir pašiznīcinošas un galīgi nesaprotamas. Šīs cilvēks, kas uzstāda tavu mīlestības saprašanu, nav īpaši savādāks par citiem, bet visbiežāk ar viņu tu satiecies tajā brīdi, kad pirmo reizi mūžā esi gatavs patiešām kādu mīlēt. Un tā ir viņa uzvara. Viņa uzvara un tavs zaudējums, jo visu savu atlikušo dzīvi, viņš kontrolēs to ko tu jūti pret visiem citiem un gaidi no viņiem.” Lasīt tālāk »
Nav jau gluži pašas romantiskākās filmas uz planētas, bet nu tādas es esmu pēdējā laikā noskatījies un gribētu tev par to pastāstīt. Nekādas šausmu vai multiplikāciju filmas tās arī nav. Par dzīvi, attiecībām, seksu un suņiem. Tāpēc šodien piedāvāju ieskatu atkal trīs filmās. Choke (2008), The Dog Problem (2006) un Me and You and Everyone We Know (2005). Pirmā un pēdējā ir piedalījušās dažādos festivālos, tā kā galīgi sūdi nav. Lasīt tālāk »
Šo grāmatu es meklēju tik pat ilgi cik lasīju. Man patīk lasīt visādas izvirtības. Droši vien visiem patīk, tikai jūs kautrējaties to atzīt, bet šeit viss bija pārlieku vienveidīgi. Sešpaka alus brokastīs, trīs vīna pudeles pusdienās, šņabis un cita sieviete katru vakaru. Šķiet ka divas citas grāmatas izlasīju pa vidu, kamēr tiku galā ar šo. Pienākuma un Ķekaru trenera dēļ. Lasīt tālāk »
Lai arī cik tas lēti nebūtu, sākot rakstīt par grāmatu „Jauns mēness,” es parunāšu par ko citu. Kad pusaudžu gados no pasaku lasīšanas pārgāju uz nopietnākām grāmatām, tad viena no pirmām bija Johannesa Mario Zimmela romāns „Tad – klauni un asaras.” Tas mani ievilka Zimmeļa pasaulē līdz ausīm. Izlasīju jau padomju laikos izdoto „Cilvēks nav vientuļa sala” un visas pārējās ko vien varēja dabūt. Pat bibliotēkā iestājos. Lasīt tālāk »
Šīs ir filmas ko esmu redzējis. Sasodīti subjektīvi romantiskas. No manis izspiež asaras viens un divi. Henry Poole Is Here. Par cerību zaudēšanu un atgūšanu. Iesaistīts bērns. Smart People. Par to ka mīl arī intelektuāļi. The Notebook. Ja kaut kas mirstot ir svarīgi, tad tas ka savā mūžā esi kādu no visas sirds mīlējis. Saprotiet paši par ko būs jālasa tālāk. Lasīt tālāk »
„Pagātnes nav. Nav nekā, ko vajadzētu piedot. Mēs sākam dzīvot šodien. Skaties, – viņa teica, pakāpdamies sānus un saņemdama viņu aiz rokas. – Tā ir jūra. Jūra neko nezina par pagātni. Tā ir te. Un nekad mums neprasīs paskaidrojumus. Zvaigznes un mēness ir tepat un joprojām lej pār mums savu gaismu. Zvaigznēm nav nekādas daļas par to, kas būtu varējis būt citādi. Tās ir kopā ar mums un ir laimīgas. Redzi, kā tās spīd? Redzi, kā mirgo? Vai tad tās tā spīdētu, ja raizētos par pagātni? Vai tad nesaceltos vētra, ja Dievs gribētu mūs sodīt? Mēs te esam divi vien, tu un es, bez pagātnes, bez atmiņām, bez vainas, un nav nekā, kas varētu nostāties starp mums… mīļais…” Lasīt tālāk »
Vai tu esi kādreiz sev paprasījis ko tu patiešām gribi? Nevis ko grib tavs vīrs, sieva, ko vajag taviem bērniem, vai kādi plāni uz tevi ir vecākiem, ko grib priekšniecība un kaimiņi, pat ne to ko grib Godmanis, vai nu tagad ministru prezidenta kandidāts. Ko gribi tu pats? Ko tu sagaidi šajā dienā kāpjot laukā no gultas, vai ko tu domā skandinot šampanieša glāzes gada mijā? Lasīt tālāk »
