„Pagātnes nav. Nav nekā, ko vajadzētu piedot. Mēs sākam dzīvot šodien. Skaties, – viņa teica, pakāpdamies sānus un saņemdama viņu aiz rokas. – Tā ir jūra. Jūra neko nezina par pagātni. Tā ir te. Un nekad mums neprasīs paskaidrojumus. Zvaigznes un mēness ir tepat un joprojām lej pār mums savu gaismu. Zvaigznēm nav nekādas daļas par to, kas būtu varējis būt citādi. Tās ir kopā ar mums un ir laimīgas. Redzi, kā tās spīd? Redzi, kā mirgo? Vai tad tās tā spīdētu, ja raizētos par pagātni? Vai tad nesaceltos vētra, ja Dievs gribētu mūs sodīt? Mēs te esam divi vien, tu un es, bez pagātnes, bez atmiņām, bez vainas, un nav nekā, kas varētu nostāties starp mums… mīļais…” Lasīt tālāk »