Gribat redzēt to, kas palika pāri no manā mūžā pirmā friziera apmeklējuma? Es arī negribētu. Bet mana mamma domā, ka es to varētu gribēt. Viņa ir saglabājusi pilnīgi visu, ko var un ko nevar iedomāties. Mantiņas, drēbītes, sedziņas un skolas liecības. Vasaras darbu sacerējumus par kaķa kastes tīrīšanu un „es stundas nebastošu” uzrakstītu simts reizes. Viņa zina, cik mēnešos man iznāca pirmais zobs, kad sāku staigāt un kurš vārds pirmais satrieca pasauli. Domāju, ka par pirmo skūpstu un seksu arī viņa ir veikusi attiecīgus ierakstus. Lasīt tālāk »

Es esmu puisis no laukiem, bet mana bērnība pagāja piektajā stāvā. Neko daudz vairāk par obligātām skolas kartupeļu talkām, vienas vasaras cukurbiešu epopejas un ģimenes dārza ravēšanu es no lauku darbiem neesmu piedzīvojis. Vienīgi vienu vasaru tēvs nosūtīja pie jaunsaimnieka darbos. Bet es tāds tieviņš puišelis tiku norīkots bērnu pieskatīšanā – smērēju uz baltmaizes krējumu, apbēru ar cukuru un baroju sīkos. Un laikam vienīgo reizi mūžā ēdu jaunpiena saldo, kur pirmo govs pienu pēc teliņa piedzimšanas ar kanēli sacep. Cilvēkiem ar vājiem nerviem un kaķiem tālāk nelasīt. Lasīt tālāk »

Divdesmit kapeikas bija dienas lielākais notikums. Es esmu lauku puika un pie saldējuma varēju tikt tikai īpašos gadījumos, vai tad kad biju ciemos pie vecmammiņas Salaspilī. Vietējais veikals no pusdienu pārtraukuma vērās vaļā trijos un neskaitāmi apkārtējo deviņstāvu māju sīkaļas stāvēja rindā, lai iztērētu divdesmit kapeikas par tikko atvesto saldējumu. Es no savas bērnības daudz ko neatceros, bet šis ir spilgtā atmiņā. Saldējums. Lasīt tālāk »