Lielā gaidīšana, pēdējās grūtās stundas un nabas saite ir pušu. Slapji un katrs gandrīz savādākā nokrāsā. Pavisam sīkiem sakrokojušiem pirkstiņiem, kas momentāli savelkas, kad iedod savējo. Un pirmās stundas, kad tu paliec ar viņu divatā. Visa pasaule sāk griezties ap to vienu jauno dzīvību. Smuki saģērbtu – cepurītē un dūraiņos pat vasarā. Smaržojošu pēc labākā uz pasaules. Lasīt tālāk »

Kā vasara tuvojas, tā bērni sāk trīcēt par to, ko viņi vasarā darīs. Es nezinu kā citi bērni, bet manējie grib uz Harija Potera, Krēslas vai Bada spēļu nometnēm, bet diemžēl es nestaigāju Dolce&Gabbana džinsās. Pēdējos gados par kompromisa variantu tiek izvēlēta orientēšanās nometne, ko pēc Jāņiem organizē orientēšanās klubs „Auseklis.” Lasīt tālāk »

Gribat redzēt to, kas palika pāri no manā mūžā pirmā friziera apmeklējuma? Es arī negribētu. Bet mana mamma domā, ka es to varētu gribēt. Viņa ir saglabājusi pilnīgi visu, ko var un ko nevar iedomāties. Mantiņas, drēbītes, sedziņas un skolas liecības. Vasaras darbu sacerējumus par kaķa kastes tīrīšanu un „es stundas nebastošu” uzrakstītu simts reizes. Viņa zina, cik mēnešos man iznāca pirmais zobs, kad sāku staigāt un kurš vārds pirmais satrieca pasauli. Domāju, ka par pirmo skūpstu un seksu arī viņa ir veikusi attiecīgus ierakstus. Lasīt tālāk »

Gads iet uz beigām un nekas tāds manās ausīs (vai sirdī) neiekritīs, tāpēc drošu prātu apkopoju to, kas tad šajā 2009. gadā ir manā mūzikas pasaulē noticis. Es varētu daudz te neizplūst, jo mana gada dziesma ir viena un nesatricināma. Nezinu tās nosaukumu, vārdu vai mūzikas autoru – man pietiek ka zinu izpildītāju. Tai dziesmā ir šādas rindas: „kā mīļu ciemiņu, bērni gaida ziemiņu…,” vai arī „kā baltu ziemiņu, bērni gaida ciemiņu…” Atkarībā no izpildītājas noskaņojuma. Mans mazais bērns, vāveres kostīmā, piedalījās savā pirmajā koncertā bērnudārzā. Lūk arī dziesma numur viens. Par pārējām tālāk. Lasīt tālāk »