„Kam tu tā raksti?” es viņai jautāju, noliekdamies pār viņas kaklu.
„Tev.”
„Man?”
Viņa mani pamet, es vēl paguvu nodomāt un jau sajutos nelāgi.
„Kas tev kait? Tu esi pavisam bāls. Vai kaut kas noticis?”
„Kādēļ tu man raksti?”
„O, patiesībā es īsti nerakstu tev, es rakstu, ko es vēlētos darīt kopā ar tevi…”
Visās malās mētājās papīra lapas. Ap viņu, viņai pie kājām, uz gultas. Es paņēmu vienu uz labu laimi: Lasīt tālāk »
Simts un viena lieta man vēl jāizdara, tad varēšu iedzert alu, uzspēlēt basketbolu vai jebko citu. Parasti tā saka. Ticiet man, simts un vienu lietu ko vajadzētu izdarīt sarakstīt nav divus pirkstus apčurāt. Es varēju uzreiz uzrakstīt trīsdesmit. Ko vienmēr esmu gribējis, ko vajadzētu gribēt un tamlīdzīgi. Apskatot ko citi ir sarakstījuši, vēl trīsdesmit varēju piemērot sev. Un viss. Pusdienu pavadīju zīlējot un domājot, kur lai rauj vēl to gandrīz piecdesmit lietu, ko vajadzētu izdarīt nākamajās 1001 dienā. Lasīt tālāk »
Skolas laikā man nepatika obligātās talkas. Es labāk septembra pirmās nedēļas mocījos skolas solā, nekā devos palīdzēt vietējam kolhozam novākt kartupeļus vai bietes. Paši stādījāt, paši arī vāciet. Droši vien no tā bija lētākas pusdienas vai tādejādi lauku skolas skolēniem iemācīja kaut ko praktisku, bet nu nekāda prieka man. Līdz vienam brīdim. Lasīt tālāk »
Dzīve ir tik sarežģīta, cik sarežģītu mēs to pataisām. Un cilvēciskai būtnei uz to ir talants. Paskaties uz zvirbuli pēc lietus peļķē, runci diendusā vai odu baru Jāņu vakarā. Jā, tiem nav teātru, politikas un aptaukošanās problēmas, jā, tiem nav finansu, attiecību un četrdesmitgadnieku krīzes. Un tiem nav droši vien dzīves jēga jāmeklē. Bet iespējams arī tava dzīves jēga ir, tā pat kā zvirbulim, atrast peļķi kurā papērties, kā runcim, kārtīgi pieēsties un pagulēt saulītē, vai, kā odiem – atrast vienkāršu baudu apdzērušos Jāņu bērnos. Lasīt tālāk »
Nav jau gluži pašas romantiskākās filmas uz planētas, bet nu tādas es esmu pēdējā laikā noskatījies un gribētu tev par to pastāstīt. Nekādas šausmu vai multiplikāciju filmas tās arī nav. Par dzīvi, attiecībām, seksu un suņiem. Tāpēc šodien piedāvāju ieskatu atkal trīs filmās. Choke (2008), The Dog Problem (2006) un Me and You and Everyone We Know (2005). Pirmā un pēdējā ir piedalījušās dažādos festivālos, tā kā galīgi sūdi nav. Lasīt tālāk »
Šo grāmatu es meklēju tik pat ilgi cik lasīju. Man patīk lasīt visādas izvirtības. Droši vien visiem patīk, tikai jūs kautrējaties to atzīt, bet šeit viss bija pārlieku vienveidīgi. Sešpaka alus brokastīs, trīs vīna pudeles pusdienās, šņabis un cita sieviete katru vakaru. Šķiet ka divas citas grāmatas izlasīju pa vidu, kamēr tiku galā ar šo. Pienākuma un Ķekaru trenera dēļ. Lasīt tālāk »
2002. gada 25. augustā kāda vienkārša meitene, sekretāre lielā kooperācijā, uzsāka nebijušu lietu. Viņa paņēma populāru pavārgrāmatu un katru dienu, veselu gadu pēc tās gatavoja. 365 dienas, 524 receptes, maza apartamenta virtuvē. Nebijušu tajā ziņa, ka par to visu viņa rakstīja blogu. Nebijušu tajā ziņā, ka viņa par šo visu uzrakstīja grāmatu. Nebijušu tajā ziņā, ka šogad iznāks par to visu filma. Par viņām abām. Lasīt tālāk »
Negribu izplūst detaļās un apcerējumos par to cik filma aizkustinoša un grāmata labi ar humoru sarakstīta. Vienīgais ko varu teikt – izbaudiet paši. Tā pat kā visu šajā dzīvē. Jā, tas ir par Džona Grogena grāmatu „Mārlijs un es,” un filmu ar tādu pašu nosaukumu. Starp citu, tas viss ir noticis pa īstam. Lasīt tālāk »
Lai arī cik tas lēti nebūtu, sākot rakstīt par grāmatu „Jauns mēness,” es parunāšu par ko citu. Kad pusaudžu gados no pasaku lasīšanas pārgāju uz nopietnākām grāmatām, tad viena no pirmām bija Johannesa Mario Zimmela romāns „Tad – klauni un asaras.” Tas mani ievilka Zimmeļa pasaulē līdz ausīm. Izlasīju jau padomju laikos izdoto „Cilvēks nav vientuļa sala” un visas pārējās ko vien varēja dabūt. Pat bibliotēkā iestājos. Lasīt tālāk »
Ja var ticēt nostāstiem, tad Dievs pasauli radīja sešās dienās, un tev gandrīz divas nedēļas būs pietiekami ilgs laiks, lai pienācīgi sagatavotos šī gada Svētā Valentīna dienai. Lai arī esmu ideālists un domāju, ka tādām dienām ir jābūt gandrīz vai katru mēnesi, tad šādi kalendāra notikumi dod iespēju pašiem ciniskākiem romantisma nīdējiem paskatīties uz to visu no malas un likt apjaust to ka kādu tomēr mīl. Nav idejas? Lasīt tālāk »
