Nātru lauks, viens vienīgs nātru lauks. Un lai bilde būtu pilnīgāka. Gandrīz metrs deviņdesmit garš puisietis īsās bikšelēs, visu cauri slapjš, brien šurpu turpu pa nātrēm aizaugušu pļaviņu. Apkārt ducina pērkons, zibeņo un no gaisa līst nedēļas norma. Pēc brīža pievienojas vēl viens un vēl viens tāds pats – iesācējs orientierists. Pļaviņā iebristas takas, bet nātres mūs cieņā netur – bliež ne sliktāk kā lietus. Lasīt tālāk »
Šajās brīvdienās biju riktīgs grāmatu tārps. Lasīju nu pat pamodies, lasīju pieskatot mazo bērnu, lasīju ēdot pusdienas, sēžot saulē, uz poda un kad visi jau aizgājuši gulēt. Un izlasīju. Divas grāmatas par mīlestību. Vienu, mana mīluļa Tonija Pārsona „Manai mīļotai,” par emocionālo mīlu un otru par fizisku. Ha, nav tā grāmata, kā apmierināt sievieti un likt viņai lūgties vēl, bet gan grāmata par to, „Lai sirds būtu vesela.” Šoreiz par pirmo, vēlāk par otro. Lasīt tālāk »
„Tātad – ko pamostoties dara žurka? Paosta gaisu.” Ir kaut kāds tāls, tāls gadsimts. Vidusjūra ir pārvērtusies par dubļainu neskaidru zampu, Ņujorka drupās. Zemi piemeklējušas neskaitāmas kataklizmas, sākot ar sausumu, salu un karstumu. Savās mītnēs komunicējot dzejā ar citiem jauncilvēkiem sēž cilvēka nākamā versija. Viņi ir klonēti un pirmais darbs ir izlasīt savu priekšgājēju dzīves stāstus. Enerģiju viņi uzņem kā augi ar saules stariem un nicina tos kas devušies pie mežoņiem – izdzīvojušiem mūsdienu cilvēkiem. Visu grāmatu Daniela nākamās versijas lasa, ko tad sarakstījis ir viņu tālais sencis Daniels1. Viņš stāsta par savām attiecībām ar līdzcilvēkiem, sievietēm, par seksu, par jauno reliģiju, kura tad būs tā jauncilvēka radītāja. Lasīt tālāk »
Mamma man bērnībā mācīja, ka ejot ciemos pie meitenes obligāti ir jābūt puķēm, pat ja tev nav ne santīma pie dvēseles, tik un tā jābūt – kaut ej pļavā, lasi puķes vai izveido no papīra, bet bez puķes nevar. Mūsdienu patērētāju sabiedrībā, kad ir palikušas maz tādas sievietes, kuras varētu iepriecināt bez jauna Lexus džipa, vai ceļojuma uz Kanāriju salām, ir grūti atrast veidu būt īstam vīrietim un darīt savu dzīves sievieti priecīgāku.Tāpēc dodu jums dažus padomus, kā tomēr būt vairāk oriģinālam par Raffaello kasti un sarkanām rozēm, kā arī kādu no šiem padomiem var izmantot pat tik svarīgam pasākumam kā dzimšanas diena. Lasīt tālāk »
Es skrienu, jo man ārsts teica vairāk uzturēties svaigā gaisā. Kāpēc es ēdu apelsīnus, ja man jālieto vitamīni? Tāpēc, ka man tiek ne tikai svaigs gaiss, bet arī liekā svara zaudēšana, turpinot cept cepumus brīvdienu rītos, rakstura audzināšana ar dzīves mērķu nospraušanu, adrenalīns sacensībās un patīkamais nogurums pēc skrējiena. Bet nu tālāk, īsumā par to kāpēc tieši tev būtu jāsāk skriet un kāds no tā būs labums. Lasīt tālāk »
Čaka Norisa fans un neskaitāmu datoriķu sertifikātu īpašnieks, bet savā blogā uzrunā sevi trešajā personā un raksta par dažādiem apkārt notiekošiem procesiem – reliģija, politika, sabiedrība. Protams neizpaliek dažādu tehnoloģisku brīnumu, interneta atradumu un blogošanas pamatu aprakstīšana. Intervijā internetiāņu galvenais – krizdabz.lv. Lasīt tālāk »
Neviens nebija nomiris, kaķis netika sabraukts, sīpolus nemizoju un nekāds visu pasaules bēdu uzņēmējs sevī es neesmu. Bet es raudāju. Ne jau tā ka gaužām, bet man pār vaigiem ritēja asaras. Lasot. Lasot šo sasodīti patieso, asprātīgo un par, droši vien, katra normāla vīrieša prātā notiekošo uzrakstīto grāmatu.
Jau deviņus gadus viņš iepriecina nepilnus piecus tūkstošus interneta dīkdieņu nedēļā un kādas ministrijas mājas lapas apmeklētājus. Intelektuālas un stulbas datorspēles, tehnokrātu ieraksti un saites uz interesantām lapām. Tautas lamuvārdu bibliotēka un datoriķu klasikas tulkojumi. Viņš ir gana dāsns, lai izveidotu resursu, kur viegli var sekot līdzi tam kas tad notiek Latvijas blogu dzīvē, kā arī zina ka ar blogiem naudu nenopelnīsi un pie psihologa labāk neiet. Jūsu uzmanībai pavisam ļāūņš ļāčīš bez ādas. Lasīt tālāk »
“Sākumskolā vislabāko atzīmi saņēmu par sacerējumu, kurā aprakstīju Marakešas arābu tirgu, tā spiltās krāsas un reibinošās smaržas. Skolotāja nolasīja to priekšā visai klasei un izpatīja to arī paralēlklasēs. Tā bija mana pirmā zvaigžņu stunda šaisaulē. Šis notikums lika man padomāt par literatūras krāpniecisko būtību – es taču nekad neesmu spēris kāju Marakešā un man turklāt nav arī ožas.”
