Ļoti daudz filmas tiek taisītas pēc iepriekš sarakstītām grāmatām. Bet ir tikai trīs, kuras esot labākas nekā pati grāmata. Viena no tām ir Džeka Nikolsona spožais tēlojums filmā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (1975) un divas ir filmas ar Merilu Strīpu. Madisonas apgabala tilti (1995) kopā ar Klintu Īstvidu un Sofijas izvēle (1982). Pārējās uzņemtās filmas ir vērts noskatīties tikai intereses pēc un pēc grāmatas izlasīšanas. Lasīt tālāk »
Kad izlasīju grāmatu, es uzliku Radiohead disku. Pats bieži esmu sevi pieķēris, ka klausoties mūziku, tās vārdi man ko atgādina. Sevi, mīlētu sievieti, kādu dzīves notikumu vai vienkārši liek aizdomāties. Radiohead to dara šajā grāmatā. Galvenais varonis pēc sievas nomiršanas sēž mašīnā pie savas meitas skolas un klausās. Radiohead un sevī. Un laiž caur sevi citu stāstus. Lasīt tālāk »
Amerika ir laimīgākā valsts uz pasaules. Amerika arī ir resnākā valsts uz pasaules. Tieši tās pavalstnieku resnuma ziņā. Jā, jā neskati vīru no cepures. Filmas rāda pavisam citu Ameriku – slaidas, žilbinoši baltiem zobiem skaistules. Džeki, kuri vienatnē tiek galā ar pretinieku armiju. Es nekad neesmu bijis Amerikā un tās iedzīvotājus nezinu, bet dzīvojot Ķelnē un brīvdienas pavadot pilsētas centrā, nešaubīgi varēja pateikt kura tūristu grupa ir no Amerikas – resni un skaļi. Lasīt tālāk »
Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt. Savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties. Savs laiks sērot, un savs laiks diet. Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt. Savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt. Savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest. Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt. Savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst. Savs laiks karam, un savs laiks mieram.” Sālamans mācītājs 3:1-8. Lasīt tālāk »
2002. gada 25. augustā kāda vienkārša meitene, sekretāre lielā kooperācijā, uzsāka nebijušu lietu. Viņa paņēma populāru pavārgrāmatu un katru dienu, veselu gadu pēc tās gatavoja. 365 dienas, 524 receptes, maza apartamenta virtuvē. Nebijušu tajā ziņa, ka par to visu viņa rakstīja blogu. Nebijušu tajā ziņā, ka viņa par šo visu uzrakstīja grāmatu. Nebijušu tajā ziņā, ka šogad iznāks par to visu filma. Par viņām abām. Lasīt tālāk »
Negribu izplūst detaļās un apcerējumos par to cik filma aizkustinoša un grāmata labi ar humoru sarakstīta. Vienīgais ko varu teikt – izbaudiet paši. Tā pat kā visu šajā dzīvē. Jā, tas ir par Džona Grogena grāmatu „Mārlijs un es,” un filmu ar tādu pašu nosaukumu. Starp citu, tas viss ir noticis pa īstam. Lasīt tālāk »
“Viņa bija arī kļūdījusies, dažkārt raudājusi pirmdienas rītos vai naktīs vienatnē gultā. Dzīve bieži bija viņu garlaikojusi, un rītos reizēm bija grūti piecelties, lai dotos uz darbu. Viņai pārāk bieži nebija kārtībā mati, un, ielūkojoties spogulī, viņa daudzreiz nodomāja, ka vajadzētu regulārāk apmeklēt vingrošanas zāli. Dažreiz viņa sev vaicāja, kāda iemesla dēļ vispār mitinās uz šīs planētas. Viņa bija sieviete, kam vienkārši reizēm dzīvē viss notika nepareizi.” Lasīt tālāk »
Man šīs pirmās garās brīvdienas pagāja taisot ēst, ēdot un dzerot, kā arī lasot grāmatas. Par vienu jau pastāstīju, otru jūs redzat manā sadaļā „Patreiz lasu” lapas malā un trešo es atstāju saldajam ēdienam. Pirmo reizi par šo stāstu uzzināju, kad sieva pārnesa mājās grāmatu un vaimanāja, ka ar tādu vāku jau nevar lasīt grāmatu lidmašīnā un tās vāks tiešām ir tāds kādu jūs te redzat. No sākuma noskatījos filmu, jo dažs labs to bija noskatījies jau trīs reizes, simts reizes noklausījies mūziku un spēja vienas nakts garumā dejot tikai pie vienas dziesmas. Lasīt tālāk »
