„Hameleonu rotaļas”, „Mīlas viesulis” un „Ugunsgrēks” ir seriāli ko skatās mana vecmāmiņa un kurus varat redzēt arī jūs, tā īpaši nesaspringstot. Man gan tas ir pa grūtu un savu laiku seriāliem veltu, ja man galīgi nav ko darīt un nevis tad, kad to liek TV programma. Protams, esmu redzējis dažas sērijas iepriekš minētajiem un vēl citus, bet diemžēl neko par tiem nevaru pastāstīt. Toties varu pastāstīt par tiem kurus skatos, vai esmu mērķtiecīgi skatījies.
Gads iet uz beigām un nekas tāds manās ausīs (vai sirdī) neiekritīs, tāpēc drošu prātu apkopoju to, kas tad šajā 2009. gadā ir manā mūzikas pasaulē noticis. Es varētu daudz te neizplūst, jo mana gada dziesma ir viena un nesatricināma. Nezinu tās nosaukumu, vārdu vai mūzikas autoru – man pietiek ka zinu izpildītāju. Tai dziesmā ir šādas rindas: „kā mīļu ciemiņu, bērni gaida ziemiņu…,” vai arī „kā baltu ziemiņu, bērni gaida ciemiņu…” Atkarībā no izpildītājas noskaņojuma. Mans mazais bērns, vāveres kostīmā, piedalījās savā pirmajā koncertā bērnudārzā. Lūk arī dziesma numur viens. Par pārējām tālāk. Lasīt tālāk »
Tauriņa spārna vēziens spēj izraisīt klimata izmaiņas otrā pasaules malā. Tā saucamā butterfly effect teorija, kā kaut kāds sīkums spēj izmainīt lielas lietas. Gluži kā filmā ar tādu pašu nosaukumu, kur puisis spēja šos sīkumus atcerēties un izspēlēt savādāk, un cik ļoti tas viss izmaina viņa dzīvi. Tā pat kā man, arī tev ir tādi dzīves brīži, kurus tu atceries un dažreiz iedomājies, kā viss būtu izvērties, ja būtu savādāk noticis. Bet tas skar tikai tevi un varbūt dažus tev apkārt. Lasīt tālāk »
Man drausmīgi nepatīk dzimšanas dienas. Nepārprotiet. Citu dzimšanas dienas man ļoti patīk, it sevišķi tādu, kurus es gribētu iepriecināt. Nedēļām domāt ko un kā, pēdējās dienas pirms lielā notikuma nespējot nosēdēt mierīgi, jo viss jau gatavs un atliek tikai gaidīt īsto dienu. Pat liekas, ka pats vairāk prieka no tā visa gūstu, nekā jubilārs. Bet paša dzimšanas dienas es nevaru ciest un man tā ir tik drīz. Šogad gan tas viss var būt savādāk. Lasīt tālāk »
Katra sieviete grib būt liels notikums īstā vīrieša dzīvē. Katrs skolu pabeidzis puisis grib baudīt dzīvi, salikt visu mugursomā un doties vienalga kur. Katrs grib atrast mīlestību un saprast, kas tad tā mīla īsti ir, vai tā sirdī vai galvā, vai varbūt pavisam kur citur. Katra veca vīra dzīve parādās jauna meitene un pat iemīl viņu. Ir puiši, kas par savu komandu fano pat tad, kad tā ir vērsusies pret viņu. Tad par to visu šīs piecas filmas kas būtu jāredz. Vai tev? Nezinu – vērtē pats. Lasīt tālāk »
Parasti viņi ir datoriķi. Zinās īstās pogas, lai tavam pīkstošam datoram liktu apklust. Atradīs internetā pat tavu māti kailu, nemaz nerunājot par to ka sarunās ar viņiem tu jutīsies kā pēdējais stulbenis. Un viņiem ir filmas. Daudz filmas. Labi, ka mūsdienās daudz filmas var ierakstīt uzpariktē, kas nav lielāka par cukura paku. Man arī ir dažas filmas. Tās nav nevienā manā uzpariktē, bet tās ir filmas ko es gribētu pirms nomirstu noskatīties. Vēlams jau šogad. Lasīt tālāk »
Nav jau gluži pašas romantiskākās filmas uz planētas, bet nu tādas es esmu pēdējā laikā noskatījies un gribētu tev par to pastāstīt. Nekādas šausmu vai multiplikāciju filmas tās arī nav. Par dzīvi, attiecībām, seksu un suņiem. Tāpēc šodien piedāvāju ieskatu atkal trīs filmās. Choke (2008), The Dog Problem (2006) un Me and You and Everyone We Know (2005). Pirmā un pēdējā ir piedalījušās dažādos festivālos, tā kā galīgi sūdi nav. Lasīt tālāk »
Šīs ir filmas ko esmu redzējis. Sasodīti subjektīvi romantiskas. No manis izspiež asaras viens un divi. Henry Poole Is Here. Par cerību zaudēšanu un atgūšanu. Iesaistīts bērns. Smart People. Par to ka mīl arī intelektuāļi. The Notebook. Ja kaut kas mirstot ir svarīgi, tad tas ka savā mūžā esi kādu no visas sirds mīlējis. Saprotiet paši par ko būs jālasa tālāk. Lasīt tālāk »
Es gribētu lai man Ziemassvētku vecītis uzdāvina ģitāru. To skaisto grāmatu, kā iemācīties spēlēt, es pats sev uzdāvināšu. Kāpēc man to vajag? Katra puiša sapnis ir izveidot garāžas grupu, spēlēt salkanas dziesmiņas un satriekt visas meitenes. Tā kā garāžas grupā esmu spēlējis un visas meitenes ir jau satriektas, tad jāsāk izpildīt pēdējo sapņa posmu – salkanās dziesmiņas. Uz bungām neko tādu nedabūšu gatavu – tāpēc jāmācās spēlēt ģitāru. Un es pat esmu atlasījis tās dziesmas kuras labprāt iemācītos. Lasīt tālāk »
