Ja tu neko nesaproti no singularitātēm, tad vari tālāk nelasīt. Vai arī vica versa. Bet iespējams Stīvens Hokings ir vienīgais cilvēks uz pasaules, kurš tādiem muļķiem kā es, spēj izkaidrot ko tad tas nozīmē un cik nozīmīgi tas ir visai cilvēcei. Vai arī tieši nav. “Īsi par manu vēsturi” ir Stīvena Hokingsa autobiogrāfija.
Lielā gaidīšana, pēdējās grūtās stundas un nabas saite ir pušu. Slapji un katrs gandrīz savādākā nokrāsā. Pavisam sīkiem sakrokojušiem pirkstiņiem, kas momentāli savelkas, kad iedod savējo. Un pirmās stundas, kad tu paliec ar viņu divatā. Visa pasaule sāk griezties ap to vienu jauno dzīvību. Smuki saģērbtu – cepurītē un dūraiņos pat vasarā. Smaržojošu pēc labākā uz pasaules. Lasīt tālāk »
Lai arī no vīrieša tiek prasīts tikai uztaisīt dēlu, nosist čūsku un iestādīt koku, tomēr ar to ir par maz. Viņi skrien maratonus, kāpj kalnos, maina mašīnas un sapņo savus puiciskos sapņus. Protams, arī man ir daži sapņi, par kuriem atceroties, tiek skumji novilkts: „Eh, kā es tā gribētu!” Šajā ziņā grāmatu rakstīšana ļauj, kā amerikāņu filmās, sapņiem kļūt par īstenību. Un tie, kas neraksta grāmatas un nepiepilda savus sapņus – lasa Jana Brokena grāmatu „Nelegālie pasažieri.” Lasīt tālāk »
“Jāņa Rozes apgādā” iznākusi Latvijā dzīvojošā meksikāņu pavāra un uzņēmēja Havjera Garsijas grāmata, kurā īsi un asprātīgi stāstiņi iz dzīves mijas ar pašradītu recepšu aprakstiem. Autors vienlīdz aizrautīgi un humorpilni apraksta bērnības atmiņas Meksikā, kulinārās kultūras iepazīšanu, piedzīvoto kultūršoku Latvijā un gardu ēdienu receptes. Lasīt tālāk »
