Beidzot tas ir noticis. Es izlasīju vienu no pēdējā laikā pirktākajām grāmatām par ēšanu – Džuli un Džulija. Biju iedomājies, ka izlasīšu to vienā naktī, tik krutai tai taču jābūt, bet beigās man grāmata bija kā zobu sāpes. Vai nu tāpēc, ka diez ko interesanta jau nebija, vai arī aiz skaudības – kāpēc to neizdarīju es. Un, protams, kā jau visi, kas iedomājušies sevi esam par baigiem kulināriem – bœuf à la bourguignonne manā izpildījumā. Lasīt tālāk »

Parasti viņi ir datoriķi. Zinās īstās pogas, lai tavam pīkstošam datoram liktu apklust. Atradīs internetā pat tavu māti kailu, nemaz nerunājot par to ka sarunās ar viņiem tu jutīsies kā pēdējais stulbenis. Un viņiem ir filmas. Daudz filmas. Labi, ka mūsdienās daudz filmas var ierakstīt uzpariktē, kas nav lielāka par cukura paku. Man arī ir dažas filmas. Tās nav nevienā manā uzpariktē, bet tās ir filmas ko es gribētu pirms nomirstu noskatīties. Vēlams jau šogad. Lasīt tālāk »

2002. gada 25. augustā kāda vienkārša meitene, sekretāre lielā kooperācijā, uzsāka nebijušu lietu. Viņa paņēma populāru pavārgrāmatu un katru dienu, veselu gadu pēc tās gatavoja. 365 dienas, 524 receptes, maza apartamenta virtuvē. Nebijušu tajā ziņa, ka par to visu viņa rakstīja blogu. Nebijušu tajā ziņā, ka viņa par šo visu uzrakstīja grāmatu. Nebijušu tajā ziņā, ka šogad iznāks par to visu filma. Par viņām abām. Lasīt tālāk »